Kā rīkoties, kā runāt ar cilvēku situācijā, kad zini – viņš mirs?... Vai par to būtu jāizstāsta maziem bērniem? Jautā Elza Rīgā.

Tā stunda pienāks ikvienam, būtībā tas ir vienīgais, kas cilvēkam, kurš reiz ieradies šajā pasaulē, tiek garantēts. Tāpēc visiem vajadzētu būt gataviem satikties ar nāvi, zināt, kā izturēties un kā runāt ar cilvēku ceļā, pēc kura nāve pietuvojusies. Sīkāk par to stāsta Hospiss māja kapelāne Līga Malāne.

Par nāvi ir jārunā

“Cik dažādi ir cilvēki, tik viņu attieksme pret miršanu, nāvi. Ir, kas jūt, saprot, ka šis brīdis slimības, traumas vai vecuma rezultātā ir klāt, pat apjauš, kad tas varētu notikt, un to uztver, cik nu iespējams, mierīgi. Tāpat ir cilvēki, kam šādos brīžos pret neizbēgamo iestājas noliegums. Tas attiecas gan uz mirējiem, gan tuviniekiem, un ar šādiem cilvēkiem runāt par miršanu ir grūtāk, tam nepietiek ar vienu sarunu,” uzsver kapelāne. 

Viņa pieredzējusi dažādas situācijas, arī tādas, kad, mirstošo apraugot, kāds no piederīgajiem strikti paziņo: viņš par diagnozi, jau stipri ierobežoto dzīvildzi neko nezina, tāpēc lūdzam par miršanu, nāvi nerunāt.