Vācijas lielākās federālās zemes Bavārijas dienvidos iespējams iepazīties ar karaļa Ludviga II vēsturisko mantojumu – skaistajām pilīm: Noišvanšteinu, kura veltīta Riharda Vāgnera operu motīviem un no kuras iedvesmu Pelnrušķītes pilij smēlies animācijas pasaku filmu radītājs Volts Disnejs, un grezno rokoko stilā celto Linderhofu ar mākslīgo grotu, taču ne mazāk pārsteidzoša ir viņa pēdējā nepabeigtā pils Hērenhimzē, kuru valdnieks sāka celt 1878. gadā uz Himzē ezera salas kā slavas templi savam elkam Francijas karalim Luijam XIV (Saules karalim). 

Tā bija iecerēta kā Versaļas pils kopija, tomēr netika pabeigta, jo astoņus gadus vēlāk Ludvigs II mīklainos apstākļos gāja bojā.

Pasaku karaļa pēdējais uznāciens

Uz Hērenhimzē pili var nokļūt tikai ar kuģīti, kas kursē pēc noteikta grafika no Prienas vai Gštadtes pilsētiņām pie Himzē ezera, un tālāk apmēram divdesmit minūtes ejot kājām (ir pieejams arī zirgu pajūgs). Pirms pils celtniecības šeit Vīriešu salā atradās augustīniešu klosteris (ezerā ir arī Sieviešu sala ar sieviešu klosteri), kuru Ludvigs II nopirka un pārveidoja par savu pagaidu rezidenci. Būvējot jauno pili, dažu telpu iekārtojums greznībā pat pārspēja Versaļu, piemēram, Spoguļu zāle ir teju simts metrus gara (vairāk nekā divdesmit metrus garāka). Tajā ir septiņpadsmit lielas logu arkas, kurām pretējā pusē ir tikpat spoguļu, kas rada bezgalīgas telpas sajūtu un maksimāli atstaro gaismu. Tā kā valdnieks mēdza izvairīties no cilvēkiem un klejot apkārt pa naktīm, šīs zāles apgaismošanai tumsā tika izveidotas laternas un kristāla lustras, kurās vienlaikus varēja aizdedzināt divus tūkstošus sveču.