Mums šobrīd pietrūkst ambīciju, jo esam pārāk ērti iekārtojušies savos dīvānos – tā žurnālists Ansis Bogustovs par bērnu pieaugšanu un tēva lomu, par Latviju un pilsoņu atbildību, kad arvien biežāk šķiet – vieglāk ir kritizēt nekā pašam iesaistīties.

Žurnālista darbā ir prasmīgi jāiztaujā citi, taču pienāk brīdis, kad svarīgākos jautājumus gribas uzdot sev. Pēc vairāk nekā trīs gadu desmitiem televīzijā Ansis Bogustovs izvēlas runāt nevis par masu medijiem, bet par ģimeni, skolu, pilsonisko sabiedrību un Latviju. Viņam trakoti paveicies būt daudzu latviešiem izšķirošu vēstures notikumu centrā, arī pārbaudīt savas pedagoga prasmes un cilvēcības izturību dažādu skolu klasēs un izveidot lielu ģimeni, pēc kuras ilgojies kopš bērnības. Katra no šīm pieredzēm atstājusi gandarījumu un arī jautājumus. Dažkārt pietiek ar ikdienišķu notikumu, lai cilvēks piepeši paskatītos citādi uz norisēm sabiedrībā un sevī. Šajā sarunā nav tik daudz stāstu par pagātni, cik mēģinājumu saprast, kas patiesi ir svarīgs šodien un ko nedrīkstētu pazaudēt rīt. Ansis necenšas pārliecināt vai izbrīnīt, drīzāk dalās pārdomās, kas radušās, vērojot cilvēkus un paša dzīvi, aicina ieklausīties un aizdomāties. Tāpēc šī nav tikai divu senu kolēģu saruna, tie ir jautājumi katram sev un lasītājiem.

Sen zināms teiciens, ka žurnālists nav profesija, bet gan dzīvesveids, kur ģimenei nebūt neesot tā svarīgākā vieta.

Es tomēr esmu ģimenes cilvēks, tagad gan mācos vairs nepieķerties tai pārāk stipri, lai pēc tam nepiedzīvotu “tukšās ligzdas” sindromu. Ir brīži, kad pēkšņi jautāju sev: pag, vai es nejaucos bērnu dzīvē vairāk, nekā vajadzētu? Vai man pašam nevajag viņus vairāk nekā viņiem mani?

Vecākajai meitai Martai ir 21 gads, Ritai – 19, Dāvim Ziemassvētkos būs 18, bet Sofijai ir 13. Tā ka vieni vairs nav tīņi, savukārt citi – īstā pusaudžu vecumā.

Katrai no atvasēm veidojas sava dzīve un attiecības, un man jāiemācās to pieņemt. Ja ir kāda krīze vai grūtāks brīdis, protams, cenšos būt blakus, taču uzspiesties – ne. Pastāvu maliņā ar lūgšanu augstākajiem spēkiem, lai viss atrisinātos, un gaidu, kad viņi paši atnāks. Man šādas pieredzes nebija, jo vecāki agri izšķīrās, varbūt tāpēc esmu ļoti vēlējies lielu ģimeni.

Tagad bērni ir izauguši, un man ļoti pietrūkst mūsu kopīgo vakaru. Mums bija tradīcija, dienas rosībai beidzoties, visiem apsēsties pie viena galda, vakariņot un izstāstīt, kā katram ir gājis: bija gan smiekli, gan plāni, gan sarunas. Tagad dažkārt nopērku produktus vakariņām un attopos – neviena jau šovakar nebūs mājās! Vienam ir darbs, citam studijas, vēl kādam savi plāni. Dzīvei tā arī ir jānotiek, taču pašam pazūd stabilitātes sajūta, ko agrāk deva šī ikvakara kopā būšana. Visi vēl dzīvojam zem viena jumta, bet īstas kopīgas satikšanās ir daudz retākas.

Noteikti ir kāda ģimenes tradīcija, kas jūs joprojām visus saved kopā.