21. augustā svinējām nozīmīgus svētkus – pirms 35 gadiem Latvija atjaunoja valsts neatkarību "de facto". Bet pirmdien, 24. augustā, Neatkarības dienu svin Ukraina. Arī Latvijā daudzi cilvēki pieminēs Ukrainu un šīs valsts stipros ļaudis.

Dienvidkurzemes novada Dunalkas pagasta iedzīvotājam, 61 gadu vecajam Aigaram Stonim arī ir savs stāsts par Ukrainu un ukraiņiem. Kā "Latvijas Avīzes" 8. maija numurā publikācijā "Darīšu visu, ko spēšu Ukrainas labā" rakstījām – viņš bija nolēmis kājām mērot ceļu uz Ukrainu, lai vāktu naudu visurgājējam – mobilam zobārsta kabinetam, kas ļoti nepieciešams Ukrainas karavīriem un ļaudīm karadarbības zonā. Viņa gaitām varēja sekot feisbuka kontā, kur viņš stāstīja par piedzīvojumiem un satiktiem cilvēkiem ceļā un dalījās pārdomās.

Aigars Stonis jaunībā bija trenējies riteņbraukšanā, piecpadsmit gadu vecumā 1980. gadā kopā ar draugu trīsarpus dienās aizminies līdz Maskavai, kur notika olimpiskās spēles. Taču nopietnā vecumā, pēc pārciestām smagām mugurkaula operācijām ceļš nesolījās būt viegls.

Līdzīgi kā Fileass Fogs slavenajā Žila Verna romāna "Astoņdesmit dienās ap zemeslodi" arī Aigars Stonis bija sev nolicis astoņdesmit dienas, lai mērotu ceļu līdz Ukrainai – 1400 kilometrus, vienatnē ejot kājām un guļot guļammaisā, ja nerodas citas iespējas. Kā jau tas bija gaidāms, ceļš nebija viegls: ne tikai fiziski, gadījušās arī pagrūstīšanās ar nelabvēli, izbīlis no brieža, smaga kājas traumas. Bet mērķis tika sasniegts. Pat ātrāk, nekā plānots.

Daudzi jūs uzskata par traku. Cik dienās tad aizgājāt līdz Ukrainai?

A. Stonis: Tīrais gājiens bija 52 dienas. Taču četras dienas biju Koveļā slimnīcā, vienu – hospitālī Luckā. Tad vēl vienu dienu pirms finiša Vinnicā ukraiņi mani paslēpa, jo bija jāsagaida divi ukraiņu draugi. Kopumā nogāju 1370 kilometrus. Kreisajai kājai neizturēja menisks, sapampa, lielās sāpēs – ejot pa ceļa nomali, tieši kreisajai kājai uz ceļa dabiskā slīpuma pa kreisi bija papildu slodze, bieži pa granti, kamēr labo kāju varēju turēt uz asfalta. Papildus vēl 30 kilogrami uz muguras. Polijā pirms robežas ar Ukrainu apstādināju ātro palīdzību. Sašpricēja, gribēja vest uz slimnīcu, bet es atteicos. Tad poļi man sarunāja doktorātu pēc pārdesmit kilometriem, kur atkal sašpricēja. Pēc tam 50 kilometrus divas dienas gāju. Ar poļu drošībniekiem sarunāju, ka robežu pāreju pa taisno, kur mani jau gaidīja ukraiņi. No Polijas robežas mani pārveda uz 30 kilometrus attālo hospitāli, jo nespēju vairs pakustēties. Dakteri teica, ka vairs nevarēšu turpināt ceļu, bet četrās dienās ar zālēm tomēr dabūja uz kājām. Turpināju ceļu. Nākamajā dienā uzbliezu 40 kilometrus līdz Luckai, apsēdos un sapratu, ka viss. Tad klāt pienāca sieviete – kara hospitāļa direktora vietniece, kura aizveda pie sevis, dienas laikā sariktēja, iedeva ampulas, pretsāpju šprices.