Iedomājies mirkli, kurā viss vienkārši ir labi. Vārdi plūst viegli, klusums nav jāaizpilda, blakus otram vari atslābt. Ir silti, dzīvi un īsti. Tieši tā, kā, iespējams, jau sen esi gribējis justies kopā ar kādu. Un tad, nedaudz vēlāk, parādās kaut kas pavisam cits – nemiers, šaubas, vēlme atkāpties vai pēkšņi atrast otrā kaut ko, kas tomēr nav īsti labi. It kā iekšēji būtu ieslēdzies mehānisms, kas saka – nevajag iet pārāk tuvu. Savā praksē esmu pamanījusi, ka mēs ne vienmēr bēgam no tā, kas ir slikts. Dažreiz daudz grūtāk ir palikt tajā, kas ir patiešām labs. Īpaši tad, ja tuvība kļūst patiesa un otrs cilvēks sāk mums nozīmēt vairāk, nekā bijām plānojuši.