Esmu pilna laika māksliniece, kurai prioritāte ir ģimene un kura ir apsēsta ar glezniecību, un ravēšanai vairs nav laika – atklāj Kristīne Luīze Avotiņa. Ceturtajā paaudzē viņa seko mākslas misijai padarīt cilvēku dzīvi krāšņāku un sajūsmas piepildītu. Tas gan prasot dzelžainu disciplīnu un spēju nemitīgi kopt brīvības sajūtu. Dažkārt uz mammas audekla atstāj kādu fantāzijas tēlu arī desmitgadīgā Lizelote – viņai tas nav noliegts.

“Zīmīga bija kāda diezgan pelēka un auksta februāra diena, kurā sev mājās atnesu lielu ziedu pušķi. Ar domu, ka tas būs vienkārši skaists dekors manā viesistabā un es vērošu tā transformāciju. Ziedu pušķa otrajā dienā es sajutu nepārvaramu vēlēšanos ziedus uzgleznot. Mani pārņēma neliela panika, kad ieraudzīju Islandes magones, kuras jau bija izplaukušas, un es zibenīgi tvēru katru mirkli, un trīs dienu laikā ziedi bija uzgleznoti. Kamēr gleznoju šo gleznu, es izjutu gandarījumu par katru uzgleznoto ziedu, likās, ka katrs no tiem ir kā neliela atsevišķa pasaule. Tajā brīdī es sapratu, ka ziedi kļūs par vadošo motīvu manā topošajā izstādē. Ziedi nav vienīgi dabas motīvs manos darbos, tie kļūst par emocionāliem tēliem, kas vienlaikus parāda gan to trauslumu, gan izturību,” tā par savu izstādi “Spēka Avots”, kas apskatāma kultūrtelpā “Ola Foundation” saka māksliniece.

Izstādē kopā ar ziediem ir savijusies arī Venēcijas tematika. Šī Itālijas pilsēta Kristīni Luīzi iedvesmo jau divdesmit gadus. Šķiet, ka tā ir kā no citas pasaules, pārdabiska un it kā nereāla, bet tomēr īsta. Arī notikumi gleznās, kā bilst māksliniece, ir īsti: “Tumši lillā “Īriss”, kuru mūsu lauku mājās Liezērē ir iestādījis mans tēvs Jānis, satiekas gleznā ar manu meitu Lizeloti. Mazā cilvēka figūra un lielais zieds kā pretmets cilvēka trauslumam un dabas varenumam.”

Pirms šīs sarunas gleznotāja man atklāj, ka bērnībā labprāt ravējusi dobes, jo paticis redzēt rezultātu skaistos uzplaukušos ziedos. Bet nu, esot pilna laika māksliniecei, kurai prioritāte ir ģimene un kura ir apsēsta ar glezniecību, ravēšanai vairs nav laika. Tad nu neatliek nekas cits kā doties uz tuvākām vai tālākām kaimiņu mājām, nopirkt tur krietnu klēpi puķu, kuras, mājās pārnestas, kļūst par modelēm.

Iepriekšējā izstāde Kristīnei Luīzei Avotiņai bija Seviļā kopā ar viņas mammu gleznotāju Ilzi Avotiņu. Vēl pirms tam abām māksliniecēm darbi bija izlikti Ungurmuižā, bet iepriekšējā vērienīgā personālizstāde bija aplūkojama Rīgas Mākslas telpā 2015. gadā.

Tā kā mākslinieci notveru tajās pāris dienās, kad viņa, atgriezusies no ceļojuma Toskānā, pošas uz Liezēri, kur nevienam vairs neļaušoties iztraucēt no gleznošanas, tad ar Toskānu arī sākam šo sarunu.

Vai Toskānā sasmēlāties arī iedvesmu jauniem darbiem?

Protams! Toskānā biju nelielā atvaļinājumā, tas bija plānots ceļojums pēc liela darba. Mani patiesi aizrauj šī Itālijas reģiona ainavas bezgalība, kalni, ciprešu alejas, skaistā Pjenca, kur var redzēt dabas varenību. Tieši patlaban strādāju pie Toskānas ainavas ar Latvijas dālijām, kuras ieraudzīju tepat pie kaimiņiem Cesvainē. Ieraugot Cesvaines dāliju krāšņās krāsas, man likās, ka ļoti skaisti fonā varētu būt zeltainā Toskāna, kur jau novākta labība, lauki brūnos toņos salejas krāsās ar zaļajām cipresēm.