Nākotnes Atbalsta fonds (NAF) savu finansējumu sakrālajam mantojumam piešķīris astoņām Latvijas baznīcām, kas paralēli reliģiskās dzīves uzturēšanai darbojas arī kā atmiņas vietas.

Par četrām jau stāstījām "Mājas Viesa" 21. septembra numurā, turpināsim stāstīt par par otru četrinieku. Tos nevar saukt par muzejiem, taču šeit īpaša vērība tiek veltīta arī sakrālā mantojuma saglabāšanai, pētniecībai un popularizācijai – svarīgai jomai, kas valstiski ir palikusi bez virzības un ievērības. Kamēr Latvijā nav ne reliģiju muzeja, ne sakrālā mantojuma vai ticības vēstures centra, atmiņas pēctecība ir pašu draudžu, garīdznieku un entuziastu rokās. To uzskatāmi pierāda restaurācijas stāsti – katrs turpina kādu jau iepriekš uzsāktu virzību.

Svētās Trijādības pareizticīgo katedrāle Rīgā ir unikāls piemineklis daudzās nozīmēs. Pirmkārt, tā atrodas teritorijā, kas jau kopš deviņpadsmitā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem pilda klostera funkciju. 

Pie tā šūpuļa stāvēja dižciltīgā Mansurovu dzimta, kas uz Rīgu no Sanktpēterburgas pārcēlās 1887. gadā un sāka aktīvu darbību, izveidojot draudzi un piesaistot labdarus klostera būvei. 1892. gadā Mansurovu izveidotā darba grupa iesniedza Svētajai Sinodei lūgumrakstu par zemes piešķiršanu un ļoti drīz saņēma plašu zemes gabalu mazapdzīvotā nomalē – tie bija tā sauktie militārie dārziņi, kas piederēja garīgajam resoram. Tā ir teritorija, ko mūsdienās ierobežo K. Barona, Pērnavas, A. Čaka un Ērgļu iela. 

Unikāls ir fakts, ka klosteris savu darbību nekad nav pārtraucis un no mazapdzīvotas teritorijas celtniecības sākumā nu ir cieši apbūvēts sakrāls komplekss teju pilsētas centrā – garīgā miera saliņa laicīgās dzīves ielenkumā.