Tikai pilnīgs nejēga bija spējīgs uz ko tādu – par drosmīgo ideju deviņdesmito gadu beigās senču īpašumā atjaunot Rideļu dzirnavas spriež Oskars Kambala.

Jauno koktēlnieku, kurš nesen bija beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, par nejēgu gluži nevarēja saukt, tomēr saprašanas, kā darbojas dzirnavu iekārtas un top milti, viņam nebija nekādas. Šodien Rideļos ūdens turbīna joprojām griežas, bet miltus gan saimnieki pērk veikalā.

Ražošana dzirnavās sākusies nevis ar miltiem, bet kafiju. Apsviedīgais tēvabrālis Alnis Kambala jaunajam radiniekam piespēlēja nesliktu peļņas avotu – kafijas grauzdēšanu. Onkul's, kā Oskars viņu sauc, bija nodibinājis kooperatīvu, kas Tukuma cehā ražoja vajadzīgās iekārtas. 

"Ielikām dzirnavās divus aparātus un diennaktī pārstrādājām trīs tonnas kafijas. Nauda nāca labi, bet tolaik repsīšus (Latvijas rubļi 1992.–1993. gadā) īsti nebija kur likt, tāpēc sapakotus pa piecsimtniekiem glabāju zem grīdas. Onkul's saka – tur taču žurkas var sagrauzt, turi burkās!" ar smaidu pirmo brango peļņu atceras dzirnavu saimnieks. Pēc pusotra gada ādere bijusi ciet un tēvabrālis nācis ar jaunu priekšlikumu – jātaisa dzirnavas. Par dzirnavu darbiem arī no paša pieredzes viņam daudz kas bija palicis prātā no laika, kad te no 1923. līdz 1949. gadam saimniekoja tēvs Donāts, taču ar tehniskajiem risinājumiem un ierīču sagādi vajadzējis tikt galā Oskaram.