Namus bija atļauts celt no koka un ķieģeļiem, taču augstums nedrīkstēja pārsniegt divus stāvus. Mūra namiem virs otrā stāva vēl bija ļauts uzbūvēt mansardu vai tornīti, taču arī šo ēku augstums nedrīkstēja pārsniegt 12,6 metrus, savukārt divas trešdaļas pagalma teritorijas bija jāsaglabā brīvas no apbūves. No ārpuses namiem bija jālīdzinās vasarnīcām, nedrīkstēja celt necaurredzamas sētas, augstākas par 1,80 m, turklāt tām bija jābūt vienā stilā ar ēku. To paredzēja Ķeizarvaldes būvnoteikumi. Diemžēl mūsdienu apbūvē dažreiz neievēro šos vēsturiskos apbūves principus un būvnormatīvus, piemēram, nejēdzības skatāmas Cimzes ielā, kurā uzblieztas mājas gluži vai priežu augstumā ar bezgaumīgām sētām... Turklāt šīs ielas gals norobežots ar žogu, līdz ar to vairs nevar brīvi piekļūt pie Ķīšezera... Jāspraucas gar žogu, riskējot novelties no kāpas, jo nav izveidotas kāpnītes. Savukārt Hamburgas ielā kādam īpašumam pamanām milzīgi augstu, necaurredzamu sētu. Vērojam arī netīrītas ietves, piemēram, Poruka ielā... Šādas neizdarības neviens nekontrolējot. Daži gar savu namu neizveido ietvi, tās vietā iesēj zālīti, lai nebūtu jāuztur kārtībā. Dažs aizbildinoties pat atcērt:
"Kurš tagad iet kājām, visi taču brauc ar auto!" Taču būtībā Mežaparks jau sākotnēji paredzēts kā relaksācijas, pastaigu parks, nevis privāto auto caurbrauktuve.
No jūgendstila līdz "tintes pudelītēm"
Sākotnējais Mežaparka centrs veidojās Hamburgas, Lībekas, A. Sakses (toreiz Samsona) ielas un Kokneses prospekta krustojumā. Spraiga celtniecība izvērtās ap 1928. gadu, līdz 1932. gadam uzcelts ap 170 ēku. Intensīva būvniecība turpinājās arī 30. gados. Izdevums "Pilsētbūvniecības piemineklis Mežaparks" vēsta: "Līdz Pirmajam pasaules karam valdīja jūgendstils, galvenokārt tipiski vāciskajā tā sauktā dzimtenes stila (Heimatstil) formālajā versijā. Tas diezgan precīzi atspoguļoja Mežaparka attīstības sākuma posma vācisko gaisotni: iedzīvotāju vairums bija vietējie vācbaltieši." Pēc tam populārs kļuva arī Alpu vasarnīcu jeb šveiciešu stils (ažūri koka rotājumi, režģi zelmiņos), piemēram, Kokneses prospektā 5, Ezermalas ielā 41, Hamburgas ielā 3, 5, 7, 19 un 21, Cimzes ielā 1, Poruka ielā 18 u. c. Vēlāk, 20. un 30. gados, iecienīts bija funkcionālisma jeb "Bauhaus" arhitektūras stils, piemēram, nams Meža prospektā 26. "Savdabīga inovatīva stilistiskā parādība ap divdesmito gadu vidu bija "Art Deco" stils, kam raksturīga nedaudz eksaltēta, šķautņaini starainu vai lauzītu formu estētika. Mežaparkā šī ievirze visuzskatāmāk jaušama Siguldas prospektā 34 un pastarpināti arī Stendera ielā 12. "Pēc Otrā pasaules kara vairumu jaunbūvju cēla pēc tipveida projektiem – nelielas, kvadrātiskas vienstāva mājas ar piramidāliem četrslīpju jumtiem. Tās mēdz dēvēt par "tintes pudelītēm", skatāmas, piemēram, Bergenes ielā 2, Bernātu ielā 11 un 12, Ernesta Glika ielā 22 u. c. Deviņdesmito gadu nogalē uzdrošinājās celt postmodernisma stila ēkas, raug, Annas Sakses ielā 9, 9a un 20a, Bernātu ielā 15.
Likteņi vēstures pārmaiņās
Līdz ar elektriskā tramvaja ieviešanu palielinājās pilsētas iedzīvotāju interese par Ķeizarmežu, tur sākusies plašāka būvniecība. Kā izpētījusi vietējā iedzīvotāja Saulcerīte Neilande (nu jau mūžībā), Kokneses prospektā 6 atradusies plaši pazīstamā Teņa Bondera dārzniecība ar dzīvojamo māju un siltumnīcām. "Viens no viņa dēliem – Haralds Bonders – studējis LU Juridiskajā fakultātē. Būdams korporācijas "Tālavija" biedrs, Pirmā pasaules kara laikā iestājās Studentu rotā un piedalījās Kurzemes un Rīgas atbrīvošanas cīņās, vēlāk strādāja armijas štābā. Vēl pēc Otrā pasaules kara dārzniecībā varēja nopirkt ziedus un puķu stādus. Darba dienu Bondera dārzniecībā savā gleznā ir atainojusi māksliniece Ērika Romane." Tagad bijušajā dārzniecības teritorijā izveidota Mirdzas Ķempes iela un uzbūvētas augstceltnes. Interesants nams redzams Kokneses prospektā 35. "Pirmajā stāvā atradās pārtikas veikals, konditoreja un "kafejas restorāns", kas bija atvērts no pulksten deviņiem rītā līdz diviem naktī. Restorāna apmeklētājiem spēlēja trio. Namā 1936.–1937. gadā dzīvoja rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš. Padomju laikā šeit bija restorāns "Sports". Pagalmā nelielā ēkā atradās veļas rullis, un namamātes no apkārtējām mājām nāca šeit rullēt izmazgāto veļu." Allaž cieņā ir labas kaimiņattiecības, izpalīdzība, piemēram, rakstnieka Jāņa Ezeriņa sieva Antonija aizdevusi savu tautastērpu Rūtai Mazurei vidusskolas izlaidumam.
Likteņus salauza izsūtīšanas... Kokneses prospektā 33 dzīvojis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, pirmais organizācijas "Daugavas vanagi" vadītājs, sabiedriskais darbinieks Markus Ozols ar ģimeni. Viņu apcietināja 1941. gada 6. maijā, izsūtījumā miris bada nāvē. Pēc kara mājā dzīvojusi juriste Skaidrīte Āboliņa, kura palīdzējusi operdziedātājai Mildai Brehmanei-Štengelei, kad viņu apcietināja čekisti.
Ezermalas ielā iepretī kādreiz greznajai, tagad grausta
m "Villa Vaza" atrodas atjaunotā "Villa von Bulmerincq", tajā satikām inženieri Jāni Valeiku, kurš šo dvīņunamu mantojis no savas dzimtas. Agrāk to bija iegādājies viņa vecvectēvs Jānis Valleika, kurš sākotnēji bijis vairāku Rīgas namu īpašnieks, tostarp A. Čaka ielas 55. īres namam, kurā mitis dzejnieks Jānis Ziemeļnieks. Pēcāk vecvectēvs kļuvis par degvīna un liķieru rūpnieku un bijis ļoti turīgs. Šajā Mežaparka namā savulaik dzīvojis rakstnieks Reinis Kaudzīte (stādījis kokus tuvējā Saulesdārzā!), brīvības cīņu dalībnieks, Lāčplēša ordeņa kavalieris, Latvijas kara aviācijas dibinātājs Alfrēds Valeika. Jānis Valeika stāsta: "Manu vectēvu Alfrēdu Valeiku, brīvības cīņu dalībnieku, Lāčplēša ordeņa kavalieri, Latvijas kara aviācijas dibinātāju, 1941. gada 14. jūnij deportācijā arestēja un ieslodzīja Usoļlagā, kur viņš gāja bojā 1941. gada 16. septembrī Surmogas nometnes 8. lagpunktā." Toreiz no viņa mājas izvests arī Jāņa Valeikas tēvs, kam tolaik bija vien trīspadsmit gadu... Jāņa dzīvesbiedre Ilze Valeika piebilst: "Steigā viņš līdzi paņēmis tikai zobu pastas tūbiņu ar zobu suku un tenisa kurpes... Licies, ka brauks piedzīvojumos, taču drīz apjautis, ka viņa dzīvē iestājas smags pārbaudījumu laiks..." Represēja arī rakstnieku Ādolfu Ersu, viņa meitu Mirdzu, aktrisi Mildu Riekstiņu, dzejnieku un Rēriha biedrības vadītāju Rihardu Rudzīti, izcilo vietējās baznīcas mācītāju Edgaru Rumbu un daudzus citus. "Ienākot sarkanajai armijai, vietējo iedzīvotāju skaits te saruka uz pusi, daļu izveda uz Sibīriju, daļa emigrēja," teic Anita Armane. No pamestajām mājām, dzīvokļiem krievu militārpersonas ņēma, ko vien spēja... Iemitinājās tukšajos namos, piemēram, izsūtot uz Sibīriju tagadējā diriģenta Romāna Vanaga vecvecākus un vecākus, viņu mājā Poruka ielā 14 apmetās kāds padomju armijas ģenerālis, Jāņa Liekņa mājā Bergenas ielā 6 – krievu pretizlūkošanas dienests, kas, vēlāk aizejot, paņēma līdzi visas saimnieka mēbeles... Mežaparkā mituši tādi latvju tautai naidīgie kangari kā, piemēram, Alfons Noviks, Vilis Lācis, kurš 1949. gada 23. martā parakstīja rīkojumu nr. 257-rss par pieprasījumu piesaistīt 900 kravas mašīnas speciāla uzdevuma izpildei (deportācijai!)...
Mammu, tu to negribi zināt...
Stalts, izskatīgs, turklāt ar labu izglītību. Studējis Pēterburgas Behtereva Psihoneiroloģiskajā institūtā, skolojies arī ķīmijā un tautsaimniecībā... Tāds bija Jūlijs Lācis, viens no pirmajiem Latvijā profesionālu izglītību ieguvušajiem žurnālistiem, kurš strādāja "Jaunāko Ziņu", kā arī "Atpūtas" redakcijā pie Benjamiņiem. Šo iznesīgo personību ieraugām lielā fotogrāfijā, kurā redzams kopā ar Raini, viņa meitas literātes Māras Celles namā. Māra zina, ka fotografēts 1923. gadā Jūrmalā, kur viņš intervējis dzejnieku. "Paskatieties, kā viņi apģērbti!" rosina papētīt Māra. "Jūlijs – elegants, kādas kurpes! Rainim žakete izskatās par mazu, jūtamas patukla vēderiņa aprises..." Telpā – arī otrs lielformāta foto, tajā Jūlija Lāča sieva Rūta Skujiņa, toreiz vēl sešpadsmitgadīga ar garu bizi. "Šo namu pabeidzām celt 1998. gadā, arhitekts – Viktors Valgums. Nu jau te dzīvojam kādus 25 gadus, atklājās, ka Jūlijs bija nopircis zemi 1939. gadā, taču neko nebija paguvis uzcelt... Mans vīrs Ojārs Celle, uzaudzis Sarkandaugavā, 1995. gadā mītnes zemē aiziedams pensijā, iedrošināja: "Mums jābrauc mājās!" Kāpēc? "Tāpēc, ka tā ir mana zeme, gribu dzīvot dzimtenē, tikties ar saviem cilvēkiem.""
Pirms kara Jūlijs Lācis dzīvoja mājā Stokholmas ielā 21 – tikai divus gadus, jo naktī uz 1941. gada 8. janvāri viņu arestēja... Tolaik Mārai bija nepilni trīs gadi, Stokholmas ielā turpināja dzīvot līdz 1944. gada rudenim, kad ar mammu un māsu devās trimdā uz Vāciju, pēcāk nokļuva ASV. Jūlija mūžs beidzies1941. gada 15. decembrī Astrahaņas cietumā. Par ko īsti viņas tēvu apcietināja? Vai par sakariem ar ārzemēm – mācībām Francijā, tūrisma un darba braucieniem uz Somiju, Čehoslovākiju un citām zemēm? "To gribēju uzzināt no Arvīda Griguļa, kad viņš 70. gadu vidū bija Sanfrancisko. Mūsu sarunā toreiz bija klāt arī gleznotājs Raimonds Staprāns, rakstnieks Jānis Klīdzējs un citi. Grigulis dzēra šņabi no ūdensglāzes un uz manu jautājumu neatbildēja... Vēlāk no vēsturnieka Induļa Roņa uzzināju, ka Maskavas čekas arhīvā viņš dabūjis pratināšanas protokolu kopijas, tās bija krievu valodā. Mana meita Ieva prata izlasīt un man pateica vien: "Mammu, tu to negribi zināt..."
-2.7 °C
