In memoriam. Cilvēka bērns un ģēnijs mākslā. Jānis Streičs (26.09.1936.– 5.03.2026.)

Pavasaris mums atnesa skumju ziņu – astoņdesmit deviņu gadu vecumā mūžībā devies izcilais režisors, aktieris, rakstnieks, gleznotājs, publicists un sabiedriskais darbinieks Jānis Streičs.

Kopš pēdējās mākslas filmas “Rūdolfa mantojums” (2010) mākslinieks dzīvoja Lietuvā, Veisieju novadā, kur sievas dzimtas mājās bija izveidojis miera ostu radu un draugu pulcēšanai, trauksmaino kinematogrāfista dzīves tempu nomainot pret eļļas krāsām un otām, gleznodams ainavas un aktīvi piedalīdamies izstādēs un sabiedriskajā dzīvē.

Jāņa aiziešana daudziem bija negaidīta, taču ne pēkšņa tiem, kuri ar viņu bija ciešāk saistīti. “Patiesībā jau apmēram pusgadu zinājām, ka tas var notikt jebkurā brīdī. Arī viņš to zināja un visu sakārtoja tā, lai mums, palicējiem, būtu pēc iespējas vieglāk. Viņš gribēja, lai arī gadskaitļi uz kapu plāksnes izskatītos skaisti, un tas izdevās,” atklāj Jāņa Streiča meita, aktrise Viktorija Streiča-Jakstiene.

Piektajā martā viss noticis rāmi, vienā mirklī sirds apstājusies, un Meistars devies uz debesu valstību, guļot savas mīļotās sievas Vidas klēpī, ar kuru kopā nodzīvoti piecdesmit gadi, un arī šis sapnis piepildījies. Sāpīgi skaisti, bet šoreiz tas noticis Debesu Tēva režijā, jo pats Jānis aiziešanas brīdi mūžībā jau vairākkārt poētiski inscenējis savās filmās.

Bijis pliks un nabags

Dzimis Preiļu pagasta Anspokos zemnieku ģimenē, Jānis Streičs mācījies Gailīšu pagastskolā, bet vēlāk Rēzeknes pedagoģiskajā skolā. Tēvu, kurš neatgriezās no leģionāra gaitām, viņš zaudējis sešu gadu vecumā, bet mammu – vēl pēc pieciem gadiem laikus neārstēta apendicīta dēļ, tā kļūdams bārenis. Pēc obligātā dienesta padomju armijā jaunietis devās uz Rīgu un 1959. gadā uzsāka studijas toreizējās Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes režijas kursā. Pēc četriem studiju gadiem jaunais režisors sāka strādāt Rīgas Kinostudijā, debitējot kino 1967. gadā ar filmu “Kapteiņa Enriko pulkstenis”, kas tapa kopā ar režisoru Ēriku Lāci, bet Streiča pirmā patstāvīgi uzņemtā filma bija “Šauj manā vietā” (1970).

Kopš tā laika savā vairāk nekā četrdesmit gadus ilgajā radošajā darbībā kino Jānis Streičs piedalījies vairāk nekā trīsdesmit filmu, tostarp divdesmit divu spēlfilmu, tapšanā dažādās lomās – gan kā režisors, gan aktieris un scenārists, gan pedagogs un mākslinieciskais vadītājs. Bijis daudzu starptautisko filmu festivālu laureāts, saņemot balvas Maskavā, Bostonā, Čikāgā un citviet. Jo īpaši lielus panākumus guvušas viņa filmas “Teātris” (1978), “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981) un “Cilvēka bērns” (1991), kas saņēmušas Latvijas kino augstāko balvu “Lielais Kristaps” kā sava laika labākās pilnmetrāžas spēlfilmas. 

Jāņa Streiča devums novērtēts ar Triju Zvaigžņu ordeni (1998) un balvu par mūža ieguldījumu Latvijas kinomākslā (2016). Viņš kā pirmais no Latvijas saņēmis Vatikāna prēmiju “Beato Angelico per L’Europa”. Vadījis Latvijas Kinematogrāfistu savienību un Rīgas Latviešu biedrību, bijis arī Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis.

Limuzīns gluži kā Skroderdienas

Jānim Streičam rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa daiļrade bija ļoti tuva, un ne velti savu pēdējo spēlfilmu “Rūdolfa mantojums” viņš veidoja pēc Blaumaņa novelēm, turklāt, būvējot Rūdolfa saimniecību “Cinevillā”, visas ēkas tapa pēc paša režisora zīmējumiem un plāniem, izpaužot vēl vienu no saviem daudzajiem talantiem. “Skroderdienas Silmačos” ir kļuvusi par visu laiku spēlētāko latviešu lugu, bet visvairāk rādītās latviešu filmas titulu nu izpelnījies “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kas iekļauta arī Latvijas kultūras kanonā.

“Sākumā mēs mazliet pastīvējāmies par autortiesībām, bet galu galā kļuvām labi draugi. Ne reizi vien Jānis ir teicis, ka “Limuzīns” mūs ir uz mūžu salaulājis. Ļoti skumstu, ka esmu palikusi “atraitnēs”, jo turklāt esam arī vienaudži ar pāris nedēļu starpību,” saka scenārija autore Māra Svīre. “Es nemaisījos režisora darbā, tikai vienu reizi aizbraucu paskatīties filmēšanu. Filma pilnība atbilst manam scenārijam, vienīgi Streičam esot vajadzējis Maskavas priekšniekiem apsolīt, ka Lāsma siena zārdā ar Ēriku nepārgulēs. Tādu netiklību padomju laikos nepieļāva, tādēļ režisoram viņu attiecības bija jāparāda citādi.”

Savukārt aktrise Olga Dreģe ir pateicīga Jānim Streičam par Dagnijas lomu un atminas, ka tolaik abu meitas bijušas apmēram vienā vecumā un dzīvojušās pa filmēšanas laukumu. “Manai Zanei bija gadi trīs, bet viņa nu nekādi negribēja krāsot lūpas un filmēties. Vika gan drusciņ jaunāka, tomēr drošāka un filmējās kartupeļu talkas skatā kā viena no kaimiņu Giluču bērniem. Arī Vikas mamma Vida bija klāt filmēšanā un visādi mums palīdzēja.”

Sagaidīšana ar tankiem

Jānis Streičs savās filmās nekad neaizmirsa uzaicināt savējos, latgaliešus. Kaut nelielas lomas atradās arī tā laika sabiedriskajiem un kultūras darbiniekiem, kas, pateicoties režisoram, saglabāti kultūrvēsturē. Tā noticis arī ar Aleksandru Zeimuļu-Priževoitu (līgavaini filmā “Cilvēka bērns”), kurš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā strādājis Daugavpils muzikāli dramatiskajā teātrī un Streiču pirmoreiz ieraudzījis Vienības nama kafejnīcā. “Viņš sēdēja pie galdiņa kopā vairākiem citiem, kā vēlāk nopratu, kinoļaudīm. Pēc izskata viņu pazinu, tādēļ pasveicināju. Ieņēmis savu vietu, pamanīju, ka vīri par kaut ko sačukstas, un drīz vien radās skaidrība, ka meklē aktierus jaunajai filmai.

Pēdējo kadru filmēšana “Cilvēka bērnam” notika 1991. augustā. Laikam izskatījos diezgan priecīgs, jo, ienācis Kinostudijas telpās un mani ieraudzījis, Streičs uzsauca: “Ko tu smaidi? Maskavā pučs sācies un Gorbačovs gāzts.” Vēl bija jābrauc uz Ropažiem kaut ko piefilmēt, bet galu galā tas nemaz filmā neiegāja. Nevienam vairs nebija noskaņojuma, un, mājup braucot, pie Rīgas robežas mūs sagaidīja tanki,” atceras Aleksandrs, skumji piebilstot, ka tik daudzu, tajā skaitā gados krietni jaunāku filmas kolēģu, vairs nav starp mums, un nu arī režisora.

Būtiska talanta šķautne – rakstniecība

Ar pirmo grāmatu “Lāga dvēseļu straumei” Jānis Streičs sagaidīja savu septiņdesmito jubileju. “Tas ir neparasts dokumentālās prozas darbs, esejas par viņa dzīves ceļā sastaptām nozīmīgām personībām un dažādām situācijām, kas, kopā ņemtas, veido vienotu veselumu un ļauj izdzīvot veselu laikmetu Latvijas kultūrā. Esejas veltītas deviņpadsmit personībām, tostarp kinorežisoram Aleksandram Leimanim, ko Streičs vienmēr izcēlis kā savu galveno skolotāju.

Tāpat kā veidojot savas filmas, arī raksta Streičs aizrautīgi, emocionāli, spēcīgiem, sulīgiem triepieniem. Būtībā viņš raksta par to, kā bija dzīvot un radoši strādāt padomju sistēmā, bet necenšas mazgāt rokas nevainībā – raksta arī par kompromisu cenu un ideoloģisko hameleonismu,” vērtē radiožurnāliste Baiba Kušķe.

Otrā grāmata “1991. Tas garais cilvēkbērna gads” ir veltījums laikam, kad varas maiņas un dažādu resursu trūkuma apstākļos tapa šī filma, trešā – kinokritiķes Dairas Āboliņas visaptverošais radošās biogrāfijas pētījums “Jāņa Streiča maģiskais reālisms”, kas iznāca režisora astoņdesmitās jubilejas gadā.

Gleznotājs no Dieva gribas

“Glezniecībā Jānim Streičam bija absolūtā kompozīcijas izjūta un liela mīlestība pret ainavu,” atzīst māksliniece Gunta Brakovska, kura tāpat kā Jānis darbojās mākslinieku grupā “Daugava 2019”. “Kad man 2020. gadā uzticēja Rīgas Latviešu biedrības atjaunotās Vizuālās mākslas komisijas vadību, priecēja tas, ka visi RLB mākslinieki bija talantīgi, pazīstami tēlnieki, gleznotāji, grafiķi, kas ļoti aktīvi radoši strādāja, tostarp arī Jānis Streičs. Pārrunājot kopīgus mērķus, nonācām pie atziņas – vissvarīgākā ir piedalīšanās izstādēs. Tā sākās mūsu sadarbība, un kopā ar Jāni esam izstādījuši gleznas arī deviņās izstādēs Ukrainas atbalstam. Parasti Jānis gleznoja uz audekla, retāk kartona. Dažkārt arī ar pasteli un zīmēja. Viņam patika gleznot Latvijas, Lietuvas un Ukrainas ainavas, bet ļoti tuvs bija dzimtās Latgales garīgais spēks un skaistums. Šī dvēseliskā iedvesma pārliecinoši atklājās viņa Latgales ainavās. Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Aleksejs Naumovs man ir teicis, ka Jānis Streičs ir labs gleznotājs, būtībā ģēnijs.”

Šāds profesionāla mākslinieka novērtējums īpaši izceļ Streiča gleznotāja talantu, jo viņam šajā jomā nebija akadēmiskās izglītības, vien tā, ko izstāžu kopkatalogos pats ierakstīja: “zīmēšanas metodikas stundas Rēzeknes Pedagoģiskajā skolā”, kur viņš bija apguvis arī klasiskās galdniecības prasmes un varēja piepelnīties kā dekorators.

Gaišais logs uz mūsu sirdīm

Atvadīšanās no Jāņa Streiča notiks 22. martā plkst. 12 Rīgas Latviešu biedrības namā. Tur atradīsies arī ikvienam pieejama ierakstu grāmata, kurā aizgājēja draugi, laikabiedri un talanta cienītāji varēs ierakstīt piemiņas un atzinības vārdus. Visu atvadu dienu Vērmanes dārzā uz lielā ekrāna rādīs viņa filmas, arī “Limuzīnu Jāņu nakts krāsā”, kur viena no poētiskākajām un smeldzīgākajām ainām ir Mirttantes aiziešana miglā, simboliski pārceļoties uz veļu valstību.

“Kādreiz nesapratu smilšu un ledus skulptoru radošā prieka jēgu… Tagad saprotu. Skaistākais ir ceļš, sapņi, ilgas, radīšana ar prieku un mokām, materiāla pretestības pārvarēšana, tā savaldīšana un pakļaušana savai iecerei. Galvenais – zināt, ko tu gribi, un to panākt,” tie ir pērn Jāņa Streiča teiktie vārdi no pēdējās intervijas žurnālam “Ievas Stāsti”.

Un Meistars savu ir panācis. “Mēs ar mammu nebijām gatavas tik milzīgai tautas mīlestībai un līdzpārdzīvojumam,” atklāj režisora meita Viktorija. “Lūdzu, pieņemiet, ka arī pēdējā ceļā tētim bija sava griba. Viņa vēlēšanās bija ļoti skaidra – lai neviens viņu neredz mirušu un atvadīšanās notiek no viņa pelniem. Tētis pats bija visu saplānojis un atstājis konkrētas norādes. Mēs viņa gribu cienījām un izpildījām.”

Kad filmā “Cilvēka bērns” Boņuks pēc došanās pasaulē atgriežas mājās, viņu sagaida gaišs logs. Jānis Streičs ar saviem darbiem un personības starojumu atkal ir iededzis gaismu šajā logā, lai varētu pie mums atgriezties un palikt uz visiem laikiem.