Vai kapsētā atradīs vietu, kurā cilvēks apbedīts?

Latviešiem kapiņi ir svarīgi. Satversmes tiesa 2019. gada 5. marta spriedumā uzsvēra cieņas pēc nāves saistību ar pamatlikumu un latviešu dzīvesziņu: "Cilvēka cieņas aizsardzība pēc nāves ir balstīta arī uz kultūras un reliģijas tradīcijām, kas ietvertas Satversmes ievada [..] latviskajā dzīvesziņā. [..] Kapsētas ir viena no kultūrvēstures mantojuma redzamajām zīmēm". Kapsētu likumprojekts ir sprieduma sekas.

Ulmaņlaikos 1937. gada 22. decembrī pieņemtais Ārstniecības likums noteica, ka kapsētas var ierīkot ar Veselības departamenta atļauju triju veidu personas – valsts, pašvaldība, bet privātpersona vien tad, ja šī privātpersona ir reliģiskas organizācijas draudze vai ja tā ir fiziska persona ģimenes kapsētām ārpus pilsētām. Komersantu kapus neļāva. Likums paredzēja uzturēt latviešu dzīvesziņai raksturīgo meža kapu formu, proti, kad teritorija plānveidīgi sadalīta kapu vietās, grupās un ceļos ar taciņām, klajs zemes gabals obligāti apstādāms ar krūmiem vai kokiem. Likumu orientēja mirušo cieņas aizsardzībai, taču sekularizācijas tendence negāja secen. Piemēram, ja pieraktā kapsētā pagājuši 50 gadu no apbedīšanas, ar labklājības un iekšlietu ministru piekrišanu kapsētu varēja izlietot citiem nolūkiem, pārvietojot pieminekļus uz citu šim nolūkam rezervētu vietu vai kapsētu. 1939. gadā Iekšlietu ministrijas Baznīcu un konfesiju departaments izdeva paraugnoteikumus par pilsētu un lauku kapsētām. Lauku kapsētās varēja apglabāt tikai vienai konfesijai piederīgos, citiem vajadzēja kapsētu pārvaldes atļauju. Regulēja kapsētas iekārtojumu, kapavietas piešķiršanas kārtību, diennakts laiku apmeklējumam. Paraugnoteikumos detalizēja par koku, krūmu, ziedu, soliņu, krustu, pieminekļu, žogu veidošanu. Jau tad paredzēja, ka, ja piederīgie piecus gadus no vietas atstājuši kapa vietu nekoptu, tad kapsētas pārvalde, iepriekš izveidojot aktu un atzīmējot kapsētas plānā, uzdod kapsētas pārzinim nekoptu kapa vietu nolīdzināt un apsēt ar zāli. 

Kristīne Jarinovska.

Foto: No personiskā arhīva

Tagad tapis jauns Kapsētu likumprojekts un 19. februārī tas Saeimā izskatīts 2. lasījumā. Svarīgi spriest par normām, kas skar Satversmes tiesas spriedumā minēto – cilvēka cieņas aizsardzību pēc nāves, reliģijas tradīcijas un kultūrvēstures mantojumu. Kapu lieta galvaspilsētā atšķiras no vairuma citu pašvaldību. Rīgā brīvu vietu maz. Reģionos problēma nav tik izteikta. Sadūrās dažādi viedokļi. Ir privātas kapsētas, kas vēsturiski ir reliģiskām organizācijām, taču perspektīvā uzņēmēji vēlas veidot arī privātas sekulārās kapsētas. Uzņēmēju interese pelnošajā komercdarbības jomā uz maksimāli deregulētu vidi saduras ar valsts pienākumu nodrošināt mirušo cieņas aizsardzību, kultūras vērtības un iespēju pašvaldībai maksātnespējas gadījumā pārņemt kapsētu publiskā sektora valdījumā. 

Jārisina jautājums par Civillikuma 51. pantā nostiprināto tradicionālo Latvijas Republikas reliģiju un tradicionālo kristīgo konfesiju lomu kapos. Pants paredz Svētās Romas katoļu Baznīcas, evaņģēliski luteriskās, pareizticīgo, vecticībnieku, baptistu, metodistu, septītās dienas adventistu kristīgās konfesijas, kā arī dievturu un Mozus ticīgo (jūdaistu) reliģijas. Konkrētās konfesijas dogmatiskās tradīcijas ir ne tikai ticības lieta, bet arī kapsētas vizuālās semantikas un arhitektūras formu valodas ansambļa jautājums. Kapsētas reiz veidoja draudzes. Šodien sākotnēji vienādos gadījumos ir atšķirīgas situācijas. Ir kapu dievnami, kas ir reliģiskās organizācijas īpašums, un ir konsekrētas kapu baznīciņas, kas pašvaldības īpašums. Daudzi draudžu kapi ir pašvaldības īpašums, daži draudžu kapi ir reliģisko organizāciju privātīpašums. Likumprojekts to delikāti apiet, taču tas ir jārisina. 

Saeimas komisijā diskutēja par piemiņu ievērojamiem cilvēkiem kapos. Uzskatu plašāk, ka valsts uzdevums ir saglabāt piemiņu materiālā un nemateriālā formā ikvienam cilvēkam, kuram šī piemiņa kapu rakstu veidā saglabājusies līdz mūsdienām. Katra mazā plāksnīte un maziņš ķeta krustiņš agri aizgājušam bērniņam ir kāda ilga vai īsa dzīve, ko šaisaulē palicēji ir uzskatījuši par mīļu, sev tuvu, maigu jūtu vērtīgu, lai iemūžinātu. Cilvēka cieņa tāpēc ir visiem. Mirušo piemiņa nedrīkst būt atkarīga tikai no viena dzīvā, kas reiz uzņēmās kapavietas turētāja pienākumus, izvēles – kopt vai nekopt. Likumprojekts paredz, ka apsaimniekotājam ir pienākums kopt kapavietas, kas atņemtas kapavietas nekopšanas dēļ. Praksē “aktēto” kapavietu iznīcina. Aizgājušo laiku pieminekļi un krusti “pārvietojas” kapsētas teritorijā, dodot vietu jauniem virsapbedījumiem. Mēs pašsaprotami pieļaujam, ka laikam ritot mainās augi, soliņi vai apmales. Vai pašsaprotama latviešu tautas dzīvesziņai un kristīgajām vērtībām ir plāksnes ar aizgājēja, kura mirstīgās atliekas dus konkrētajā vietā, vārdu, uzvārdu un dzīves gadiem iznīcināšana par labu jaunam kapavietas “iemītniekam”? Mirušā cieņa prasa, lai attāli radi, draugi un visi citi var jebkurā kapsētā atrast vietu, kurā cilvēks apbedīts. Arī tāpēc likumprojekts paredz pašvaldības apbedījumu reģistru, kurā ietver arī izvietojuma shēmu un mirušā vārdus. Šīs ziņas arī privātpersonu kapsētām būs jānodod pašvaldībām. Sabiedrības pienākums digitāli aprakstīt arī slēgtās visjaunāko laiku kapsētas; kapi kļuvuši mežs, bet tur vēl ir krusti, stēlas, macevas vai oheli. 

Būtisks ir Jura Dambja ieguldījums noteikt, ka Kultūras ministrija izstrādā Latvijas kultūrvēsturiskajās tradīcijās balstītas kapsētu veidošanas vadlīnijas un paredzēt, ka kapsētas izveidošanai vai paplašināšanai izstrādā projektu vai arhitektoniskā risinājuma koncepciju, kurā atspoguļo arhitektoniski telpiskā izveidojuma pamatideju, plānojumu, apzaļumojuma sistēmu, būvju arhitektoniskos risinājumus un vides iekārtojuma elementus. Derīgi, lai jaunās kapsētas turpinātu latviešu meža kapu kultūras tradīcijas vizuālo ritmu un telpisko valodu! Diemžēl, neatbalstīts cits rosinājums atbilstoši Satversmei un tiesas spriedumam likuma mērķi saistīt ne vien ar kultūrvēsturiskajām tradīcijām, bet arī Latvijas identitāti, ko veido latviskā dzīvesziņa, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. 

Kapu kultūra ir plašāka nekā kultūras pieminekļi. Krimināllikuma 228. panta norma liedz kaitēt kapa piemineklim. Taču tūkstošiem kapu, kam ir laikmeta un piemiņas iezīmes, vairs nav apkopēju. Likumprojekts 10. pantā paredz, ka, ja nekoptā kapavietā ir elementi ar konstatējamu kultūrvēsturisku vērtību, pašvaldība pirms lēmuma pieņemšanas par kapavietas lietošanas tiesību atņemšanu konsultējas ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi. Godīgi ir jākritizē šī norma, kas nedod neko. Kultūras pieminekļu sarakstā 50 gadu garumā ir ap 9527 objekti. Ar kādiem resursiem pārvalde apstrādās kapus? Valsts kontrole ziņojumā “Kapsētu saimniecība Latvijā” min, ka vietnē, kur komersants digitalizējis informāciju par kapsētām, iekļautas 192 kapsētām jeb 11% no 1742 kapsētām. Latvijas ģeotelpiskās informācijas aģentūras vietvārdu datu bāzē ir 3524 objekti, kā nosaukums ietver vārdu “kapi” un 691 “kapsēta”. Kopā dabā - 3945. Ja pieņem, ka katrā vien 10 nekoptas “konstatējamas kultūrvēsturiskas vērtības”, pārvaldei būtu jāvērtē ap 40 tūkstoši. Vēršanās pārvaldē nerisina, ko darīt ar kapavietu, kam ir vērtība. Norma pašvaldībai, apsaimniekotājam un turētājam neparedz jebkādus citus pienākumus. Loģiskāk būtu, ka, ja pašvaldība lemj par kapavietas atņemšanu, tad jāpārbauda, vai tai ir vēsturiska, arhitektoniska vai mākslinieciska vērtība, bet ja ir, tad pašvaldībai un jaunajam turētājam tā jāsaglabā. 

Likumprojektā noteikts, ka apsaimniekotājs informē pašvaldību par ilgstoši nekoptām kapavietām, bet pašvaldība, pamatojoties uz šīm ziņām, atzīst kapavietu par nekoptu un informē turētāju, turklāt pašvaldība var lemt par izmantošanas tiesību atņemšanu turētājam, ja kapavieta netiek sakopta triju gadu laikā no lēmuma pieņemšanas. 11. pants paredz, ka pašvaldība var lemt par kapavietas izmantošanas tiesību piešķiršanu citai personai. Te jāizšķir pēc būtības ētisks, ar kristīgo ticību, reliģisko pārliecību un mirušo cilvēka cieņu saistīts jautājums, kas ir saistīts arī ar kapsētas kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu, ko īsi var formulēt – “vai vecie krusti un vecie pieminekļi ir jāsaglabā”. Latviešu dzīvesziņai un kristīgām vērtībām atbilstoši būtu saglabāt visus piemiņas elementus, kas ietver cilvēku vārdus vai uzvārdus, pat ja kapu atņem un virsapbedījumā apglabā citu. Tad uz kapa divi pieminekļi. Nekur dzīvais, ticīgais latvietis nav dzīvāks kā meža kapos, kur viņš runā ar nāves klātesību. Kapu ainava skar dzīvo reliģiskās jūtas. Dzīvo tiesības uz ticības jūtu neaizskaramību, ko var raisīt, piemēram, krusta zīmju noņemšana, vienalga, vai mērķis ir komunistiskā totalitārā ateisma ideoloģija, vai pragmatisms, lai pilsētu kapsētās vietu dotu jauniem saimniekiem. Es nezinu, kāpēc cita kaps ir nekopts! Iespējams, dzimtu pārtrauca karš, vācbaltiešu repatriācija, holokausts, komunistu genocīds, represijas, neauglība vai ļauna slimība. Vai tāpēc, ka dzimta ir apsīkusi, čuguna krusts reiz ar mīlestību iegravētiem vārdiem vai granīta pamatni ir jānojauc un jāsadrupina otrreizējai pārstrādei kā paredz Rīgas domes kapsētu koncepcijas viens variants? Vai mums ir tādas morālas tiesības pret iepriekšējām paaudzēm pēc visas kapu, reliģijas, nacionālās piemiņas un ticības objektu nīcināšanas, ko Latvijā veica Krievija jeb PSRS? 

Ar likumprojektu Saeimā ir paveikts liels darbs, paldies par to komisijas priekšsēdētājam Oļegam Burovam, Kapsētu pārvaldes Gintam Zēlam, padomniecei Dainai Osei un ekspertam Jurim Dambim. Aicinu sabiedrību, reliģiskas organizācijas un katru, kam kapu kultūra un mirušo piemiņa svarīga, līdz 5. martam vērsties pie deputātiem ar priekšlikumiem likumprojekta 3. lasījumam. Aizsaulē aizgājušie ir vienīgie mūsu sabiedrības locekļi, kuru cieņas aizsardzība ir tikai citu – Dieva un mūsu, palicēju rokās. Aizgājēju apbedīšanas joma ir tā likumdošanas daļa, kurā ētisku iemeslu dēļ tiesību jaunradei jābūt sabiedrības plašākas vienprātības rezultātam. Nāves jautājums ir kopīgs pilnīgi visiem mums, dzīvajiem.