Patchy rain nearby 21.2 °C
S. 21.07
Meldra, Meldris, Melisa
Vera Singajevska.
Vera Singajevska.
Foto: Anda Krauze / Latvijas Mediji

Ar viņas omulīgi sirsnīgajiem personāžiem un neatdarināmo balsi uzaugušas vairākas paaudzes, viņas dziedātās mīļdziesmiņas vecāki joprojām dungo mazajiem, bet siltā smaida noglāstītie bērnības svētku ķipari izauguši par nopietniem pieaugušajiem. Skatītāju un klausītāju iemīļotajai aktrisei Verai Singajevskai, Mūsu Singai, 28. aprīlī – Lielais Apaļais!

Reklāma

"Pasaulē visvairāk esmu mīlējusi savu ģimeni un teātri. Ko vairāk pateikt?" tā viņa reiz atbildēja kādam rakstošajam kolēģim. Un patiešām – ko? Varētu nosaukt trešo lietu – spēju būt patiesai.

Vera Singajevska ar abiem dēliņiem. Gulētejamais – pasaku lasāmais laiks.

Kādā no mūsu pasenajām sarunām (vēl Barona ielas mājoklī) Singa atklāja – vislabāk jūtoties teātrī un pie dabas – pie jūras, pļavā, mežā vai Āboliņu vasaras mājā Garciemā, mazbērniem pasaciņas stāstot. Atmaksājot parādu saviem vecākiem, kuri savulaik auklējuši viņas dēlus. Vienatnē veltot laika pārdomām un rakstīšanai. 

Singai patika īstums – zilās vizbulītes, rūgtās mārtiņrozes, Matīsa tirgus sieviņu tirgotie produkti. Mīļu roku un siržu dāvātie "krāmiņi" – zvaniņi, vācu pūcīte, apgleznotas tējas tasītes, keramikas sirsniņas, fotogrāfijas un mazbērnu zīmējumi...

"Visas lomas man bijušas kā skaista rotaļa," Vera Singajevska reiz teica radiointervijā. Viņa tās mīļi dēvēja par "saviem izlolotajiem bērniem". Bet par bērniem skatītāju zālē Singa teica: "Tā ir vismīļākā un visprasīgākā auditorija, viņiem nedrīkst melot!"

Sniegpārsliņas sapnis

Veras mamma Olga.

Singas bērnībai ir pasaules vēju un dēku smarža. Vecāki – jūrnieks Filips Singajevskis ar skaisto balsi un skolmeistaru dzimtas atvase, lepnā kurzemniece Olga – iepazinās, samīlējās un apprecējās Liepājā; vecākais brālis Aleksandrs dzimis Latvijā, māsas Ludmila un Zinaida – Helsinkos, jaunākā Veriņa – tēva dzimtajā Ukrainā, brīnišķīgā laikā, "kad ziedēja ķirši un čivināja putni". Tēvam beidzot jūrnieka gaitas, ģimene atgriežas Liepājā. Seši gadi vēju pilsētā pazib kā mirkļi – bērnības rotaļas, mazie darbiņi, ravējot puķu dobes un celiņus, jūra, reto garāmbraucošo automašīnu apjūsmošana, blēņas, kāršu spēle "uz cūkām" ar vectēvu Gītu un bizīšu pīšana no viņa garās, baltās bārdas. Pēc vectēva nāves 1929. gadā ģimene pārceļas uz Rīgu, dzīvo Rēveles (Tallinas) ielā. Tēvs strādā par elektriķi Andrejostas spēkstacijā, māte taupīgi vada nelielo saimniecību. Brālis Konservatorijā mācās trompetes spēli un spēlē Dailes teātra orķestrī, māsas dzied un dejo.

Skolā – vispirms 38. pamatskolā, tad 3. vidusskolā – Vera iepazīstas ar Veltu Līni. Abām patīk vingrošana, dziedāšana, abas jūsmo par teātri, krāj aktieru fotogrāfijas, darbojas drāmas pulciņā – Veltai kā augumā lielākajai tiek vīriešu lomas, Verai – sniegpārsliņas. Vēlāk, lielajā dzīvē, sanāk otrādi. Meitenes talantu un skatuves alkas pamana: skolotāji iesaka tēvam vest viņu uz Beatrises Vīgneres plastikas studiju, kur Veru uzņem par brīvu (no šī laika viņai dārgas atmiņas par tikšanos ar Jāni Jaunsudrabiņu Pļaviņu tautas namā). Diemžēl sapni par dejošanu izjauc baiss suņa kodums kājā. Vera sāk raudzīties uz dramatisko teātri. Diemžēl mazo, apaļīgo skuķēnu ar bērnišķīgo balsi neņem nopietni ne Tautas teātra studijā, ne Dailes kursos. Vera neskumst, bet iestājas bērnudārza audzinātāju seminārā. 1942. gadā mēģina vēlreiz un beidzot tiek uzņemta Rīgas Dramatiskā teātra kursos. Tēvs raizējas: "Tu esi pārāk viegli ievainojama." Māte bubina: "Labāk mācītos par frizieri, nevajadzētu bučoties ar svešiem vīriešiem!" Bet Veriņa ir laimīga! Diemžēl kara jukas ģimeni aizrauj uz Vāciju; kara beigas viņi sagaida amerikāņu zonā un nolemj braukt mājās.

Drāmas teātra studija. 1941./42. g. V. Singajevska pirmajā rindā centrā.

Pēc atgriešanās ir divtik grūti: māsa ārzemēs, precējusies ar baltvācieti, Veriņai "ārējā faktūra neatbilstoša varoņlomām" – kāds tur teātris?

Vera divdesmitgadniece. Vācijā, 1944. g.

Tomēr providencei savi plāni. Pēc lielā pilsētas ugunsgrēka atjaunotais Jelgavas teātris atsāk darbu Rīgā, Pārdaugavā. 1945. gadā liktenis Veru saved kopā ar režisoriem Žani Braslu, Pēteri Lūci, Aleksandru Leimani un aktrisi Elzu Radziņu. Vera slīpē aktiermeistarību, spēlējot dramatiskas lomas Šillera un Gorkija lugās, līdz nāk viņas "pirmais puika": Belka Arbuzova "Sešos mīļos cilvēkos", kļūstot par pagrieziena punktu. Līdz 1953. gadam Vera Singajevska strādā Jelgavas teātrī, bet, kad Pārdaugavā tā vietā uzslejas TV tornis, viņa pārceļas uz Jaunatnes teātri. Tam atdoti četri gadu desmiti. Spēlējusi arī Nacionālajā teātrī. Piepildījumu rod viņas mīlestība pret deju – 1947. gadā Vera izveido tautas deju ansambli "Kalve", kas joprojām darbojas LLU paspārnē.

Reklāma
Reklāma

Propellers uz vēdera un pelargonija podā

Jaunatnes teātra režisori Lūcija Baumane, Imants Krenbergs, Ādolfs Šapiro un Nikolajs Šeiko kopā ar azartisko aktrisi Veru Singajevsku radījuši un lieliem, maziem skatītājiem dāvājuši virkni spilgtu lomu – nepārspējamos nebēdņus Andrjušu, Profesoru, Peksi, Šuru Tičkinu ("Sombrero" piedzīvoja 250 izrādes), valdonīgi mīlošo Kurāžas māti, Pepiju Garzeķi, doktoru Dūlitlu un, protams, abas leģendas – Vinniju Pūku un Karlsonu (500 izrādes + vēl 100 Muzikālajā teātrī); tēli tika veidoti iespējami tuvi ilustrācijām, lai radītu brīnumu – grāmatu varoņi atdzīvojušies! Kādas tik viltības savulaik gudrotas ar ģērbēju Gunu, lai Karlsons būtu "īsts": vispirms sviedru krekls (pēc izrādes to varēja izgriezt), gaisa necaurlaidīgs perlona polsteris ar kabatu baterijai un vadiem uz propelleru, pēc tam žņaugi, lai nekas neizkustas, visbeidzot apģērbs – krekls, bikses (līdz izšķīšanai novalkāti trīs pāri), šlipse, cimdi, zābaki un cilindrs. 

Divdesmit gados uz skatuves Karlsons garšīgi ēdis kūkas, kotletes un firziķus, staigājis pa scenogrāfa Daiļa Rožlapas īpaši radītām "jumtu laipām", spridzinājis tvaika mašīnas, raudzījies zvaigznēs un sapņojis, mācot lieliem un maziem labestību un patiesu draudzību.

Vai Singa mīlēja Karlsonu? Mēs, skatītāji, par to bijām pārliecināti. Aktieris Gundars Āboliņš, Veras vecākais dēls, kurš omulīgo vīriņu pirmoreiz sastapis astoņu gadu vecumā, atklāj: "Mammai bija ļoti grūti skatīties jebkuru citu Karlsona iestudējumu. Viņa izjuta to kā savu. Aktieris tāds ir – uzskata, ka tēls ir viņa īpašums. Un, ja to spēlē kāds cits, tad liekas – kaut kas atņemts."

Karlsons. 1968. g.

Atmiņu grāmatā "Mans mūžs" (2012) Vera Singajevska raksta: "Ilgi sāpēja sirds par Karlsonu. Biju nospēlējusi vairāk nekā piecsimt izrāžu. Teātra vadība gribēja sarīkot svinīgu atvadīšanos, bet es no skatītājiem un Brālīša atvadījos jau izrādes laikā, sēžot uz skursteņa. Ar visu Karlsona kostīmu pa sānu durvīm slepeni izskrēju pagalmā, kur mašīnā gaidīja vīrs. Viņš mani ar visu tērpu atvizināja mājās. Šajā pēdējā izrādē, kad spēlēju Karlsonu, uz skatuves iznāca arī mani dēli – Gundars un Māris – un man pie kājām nolika rozā un baltu pelargoniju podiņu. Karlsons savā nebēdnībā vienu pelargoniju izrāva laukā no poda un izsvieda ārā pa logu, lai varētu iestādīt firziķa kauliņu. Izrādē tā nebija īsta pelargonija, bet butaforija. Bet man vienalga saglabājās sajūta, ka es šai puķei esmu nodarījusi pāri. Šobrīd man mājās pilnas palodzes ar pelargonijām. Un es aizvien dzīvoju ar domām par pelargonijām un teātri."

Atminos citu Singas stāstu: "Braucu pie friziera. Kavēju, izsaucu taksi. Šoferītis tāds smuks, zolīds vīrs. Braucam, braucam, pēkšņi viņš man saka – nu, manu Karlsoniņ, kā jums iet? Sajutos tik labi! Man patīk, ja, iekāpjot taksometrā, šoferis ar mani parunājas, apjautājas, vai nevajag palīdzēt, pēc brauciena atver durvis, padod roku un pasaka paldies. Tādu attieksmi mēs redzam tikai tad, kad valdība brauc, bet vai mēs sliktāki?"

Vera Singajevska sevi apliecinājusi arī kā režisore – pirmais iestudējums, bērnu dienu grāmata "Pauks un Šmauks", pasauli ierauga 1957. gadā. Seko dzejas izrāde "Šurumburums", "Sprīdītis"; vēlāk Muzikālajā teātrī – "Pauks un Šmauks", divas "Karlsona" daļas, "Septiņas vecmeitas" un pašas luga "Rūķurūķis un Rozīnītis". Jā, un zīmīgi – Vera tomēr piepildījusi māmiņas sapni par frizierēšanu, 1997. gadā LTV iestudējumā "Cukura nams" nospēlējot pensionēto frizieri Kristīni.

Mūsu bērnības balss

Agrā jaunībā Vera savu īpatnējo balsi izmanto joku taisīšanai, nespējot iedomāties, ka reiz tā kļūs par viņas firmas zīmi. Vispirms viņu iemīl radio un kino (bērnu balsis raidlugās un filmās; Latvijas Radio arhīvā glabājas vairāk nekā 800 Veras Singajevskas balss ierakstu – dziesmas, pasakas, lomas radioiestudējumos, viņas dramatizējumi un režijas darbi). Radioteātrī Singa strādā kā aktrise un režisore, iestudējot mūsu paaudzei ārkārtīgi mīļus radiolasījumus: "Sniegbaltītes skola", "Vārnu ielas republika", "Sniega karaliene", "Kaķīša dzirnavas", "Rasmuss klaidonis", "Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta", "Staburaga bērni", "Čabatiņš no Dūdeļciema", "Gaidīšanas svētki", "Emīls un Berlīnes zēni". Megapopulārs bija radioraidījums bērniem "Atbildam jums, kāpēcīši", kur Singa bija Kāpēcītis.

Verai Singajevskai ir unikālas darbaspējas – paralēli darbam teātrī top dziesmu un dzejas programmas, televīzijas raidījumi un skaņuplates bērniem.

Reklāma
Reklāma
60 gadu jubilejā.

Īpaša vieta viņas dzīvē ir sirsnīgajai draudzībai un sadarbībai ar fantastisko koncertmeistari un komponisti Elgu Īgenbergu – pirmoreiz sastapušās 1945. gadā, abas saglabā ciešu saikni mūža garumā; kopīgi top ne tikai teātra izrāžu un izbraukumu dziesmas ("Biju izmēģinājuma trusītis – Elga man lika dziedāt, lai varētu sajust, kur vēl vajag kādu pauzi vai fermātu, vai vārds sakrīt ar nošu garumu"), bet arī rēvija "Šurumburums" (J. Osmaņa dzeja, J. Pankrates horeogrāfija), Āboliņu ģimenes muzikālais uzvedums "Vecā Stendera ziņģu lustes", kurā piedalījās arī Tālivaldis un dēli (vairāk nekā 100 izrāžu ļāva ģimenei nopelnīt žigulīti), "Septiņu vecmeitu" dziesmas, tāpat mīļā bērnu dziesmiņu plate ("Tikai vienu vītolzaru"; "Man", "Bricim piecnieks", "Balta, balta kleitiņa" u. c.). Uzticīga gan priekos, gan bēdās, Vera ir klāt arī brīdī, kad draudzene slimnīcā aizmieg mūža miegā. Gundars Āboliņš viņai uzlicis kapa pieminekli.

Mīlestība ar skatuves rūdījumu

Jaunatnes teātra skatuve un "Emīls un Berlīnes zēni" Singu saveda kopā ar Tālivaldi (Āboliņu) – samīlējās un saprecējās (1959) starp izrādēm un mēģinājumiem, dēli izauga aizkulisēs, tāpēc viņu izvēle – Kinoaktieru studija Gundaram un Mediņu mūzikas skola Mārim – vecākus nepārsteidza. Tāpat kā vēlāk dēlu izraudzīto līgavu Ilzes un Kristīnes talanti – abas "študierētas režisores", ar brāļiem sapazinušās, dejojot "Dancī". Mazbērni arī mūzu noskūpstīti – Māra dvīņi mazotnē ierunājuši bērnu balstiņas "Teletūbijos", un šodien Anna Nele ir Valmieras drāmas teātra aktrise.

No kreisās – Gundars  boliņš, Tālivaldis  boliņš, Vera Singajevska, Māris  boliņš. 80. gadu sākums.

"Labi, ka Lietuvas dakteri (prof. Giedris Uždavinis) salaboja manu sirsniņu. Tā bija dārga operācija, bet mīļi cilvēki palīdzēja. Rīgā baidījos operēties, jo Tālivaldis sirds operāciju neizturēja. Paldies Dieviņam, viss beidzies laimīgi, atkal strādāju un, cik varu, cenšos palīdzēt citiem. Tā man mācīja tēvs: "Dari citiem labu. Cik vien spēj. Bet nekad negaidi, lai tev par to kas būtu, lai tev labu atmaksātu ar labu. Jo tad tu bieži piedzīvosi vilšanos."

Bērnu un pieaugušo mīlule

Izbraukumu izrādes, koncerti, bērnības un jaunības svētki (kristības un iesvētības)... Ar dzeju, dziesmām, dančiem. Ar draudzenes Elgas un Arvīda Žilinska mūziku, draugiem mūziķiem un aktieriem. Ar svecēm, vīru balsīm, flautām un vijolēm. Viesizrādes tālu pasaulē – Čehoslovākijā, Ungārijā, Francijā, Itālijā, ASV un Kanādā. "Mans radošais mūžs bijis bagāts un skatītāju mīlestības piepildīts." Arī joku, kuriozu un smeldzes pilns: jaunā māmiņa izrādes laikā barojusi mazulīti ar krūti; Elejā ziemā kupenā iestigušie aktieri uz kultūras namu aizvilkti ar traktoru; puisītis pēc izrādes Karlsonam pasniedzis paša plūktas smildziņas; Jaunatnes teātra gaismotājs Toļiks dabūjis pa pieri ar Karlsona mestu zābaku; kolēģīti Birutu izbraukumos koduši visi iespējamie asinssūcēji; uzņēmējs, kuram bērnībā nav ļāvuši paspaidīt Karlsona propellera pogu, sapni piepildījis briedumā – jubilejas pasākumā Smiļģa muzejā.

Stāstot par teātra dzīvi, Vera Singajevska ar mīlestību uzsvēra: "Mums Jaunatnes teātrī bija labs kolektīvs – bez tenkām, greizsirdības un skaudības. Cits par citu cīnījāmies, lai visiem būtu labi. Kad Jaunatnes teātri nolikvidēja..." Skumjo atmiņu vietā viņas ar teātra draudzenēm iedibinājušas tradīciju tikties dzimšanas un vārda dienās; grāmatas atvēršanas svētkos dziedājušas Karlsona dzimumdienas dziesmu. Tāpat, cik vien varējusi, Vera uzturējusi saikni ar bijušajām skolas un klases meitenēm, kopīgi palīdzējušas tām, kurām klājies grūtāk.

Singa ļoti mīlēja ziedus. "Katrai puķītei sava dziesma," viņa vienlīdz priecājās par lepnu rozi un bērna roku lasītām smildziņām.

Kad tikāmies 2005. gadā, modē nāca šovi un seriāli. Singa teica – nē, viņu tie it nemaz neaizrauj. "Tagad jau dzied un teātri spēlē jebkurš, kurš tik grib... Es dodu priekšroku kultūras raidījumiem, koncertiem un hokejam!" Cita lieta, kas labsirdīgo Singu traki kaitināja: pārliecīgā atkailināšanās un bērnu ilūziju graušana. 

"Teātrī un televīzijā bērnus vadā pa aizkulisēm, viņi redz melno ikdienu, kā top brīnums – izrāde vai raidījums. Bet tas nav vajadzīgs, tas sagrauj bērna ilūzijas! Kāds man pazīstams puisītis pēc ekskursijas televīzijā, kur viņš bija redzējis aktieri guļam uz grīdas un vadām lelles iemīļotajā raidījumā, teica – es to vairs neskatīšos... 

Atceros, Maskavā kāds japāņu režisors man jautāja, ko darīt – Japānā esot augsts pašnāvību skaits desmitgadīgu bērnu vidū, viņiem viss jau esot zināms, nav intereses dzīvot. Man kļuva baigi... Tāpat kā tagad, kad ar mazbērniem skatāmies tās modernās multenes ar kroplīgajiem, deformētajiem tēliem. Kāpēc jātērē nauda, iepērkot šādus briesmoņus, ja mūsu Rozīte (Roze Stiebra) taisa tik labestīgas multenes?

Reklāma
Reklāma

"Karlsons ir aizlidojis..."

Pirms deviņiem gadiem, 2014. gada 26. aprīlī, kad radio ēterā izskanēja Gundara teiktie vārdi "Karlsons ir aizlidojis...", uz vienu bezgalgaru mirkli kļuva tik baismīgi skumji un tukši... Divas dienas pirms savas 91. dzimšanas dienas Singa, Vera Singajevska, aizgāja mūžībā.

2. maijā Jaunā Rīgas teātra Lielajā zālē no savas bērnības un jaunības atvadīties atnāca vairāki simti cilvēku, uz ekrāna mūzikas pavadībā tika deklamēti dzejoļi, projicētas bildes no aktrises bērnības, ikdienas gaitām, izrādēm un ceļojumiem. Pēdējā gājienā zārku nesa Rīgas "Dinamo" hokejisti – tāda bija viņas vēlēšanās. Vera Singajevska radusi mieru blakus savam vīram Tālivaldim Āboliņam I Meža kapos.

Bet kaut kur augstu, augstu virs Rīgas namu jumtiem klusos novakaros kaut kas dūkaļā...

Mežā, runajoties ar gliemezīti.

Vera Singajevska (Singa)

  • Aktrise
  • Dzimusi 28.04.1923. Svinarnas sādžā, Vinnicas apg., Ukrainā.
  • Strādājusi Jelgavas, Jaunatnes, Nacionālajā, Muzikālajā teātrī, Latvijas Radio.
  • Ģimene: vīrs – Tālivaldis Āboliņš (aktieris), dēli – Gundars (aktieris) un Māris (TV skaņu režisors), mazbērni – Daina, Austra, Anna un Tālivaldis.
  • Mirusi 26.04.2014. Rīgā, apbedīta 1. Meža kapos.
  • Apbalvojumi:
  • LPSR Tautas skatuves māksliniece.
  • 1959 – LPSR Valsts prēmija.
  • 1989 – studenšu korporācijas "Varavīksne" goda filistre.
  • 1995 – IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis.
  • 1997 – LTDS Spēlmaņu nakts balva par mūža ieguldījumu teātra mākslā.
  • Iekļauta grāmatā "100 izcili Latvijas aktieri".
Singa ar dēliem Gundaru un Māri.

"Mamma ir mamma. Un punkts"

Kafijas pauze pie Gundara Āboliņa Garciemā

Aktieru dinastija – tēvs, mamma, pats...

Arī mazmeita! Dinastiju ir daudz – sportistiem, juristiem, skolotājiem, ārstiem... Kad pienāk brīdis izvēlēties profesiju, tu izvēlies to, ko jau pazīsti... Vai tas ir gēns? Aktierus nevajag pacelt pāri citiem. Ir tādi aktieru bērni, kuri izvēlējušies šo profesiju, un tā nav bijusi veiksmīga izvēle...

Vai mamma bija apmierināta, kā izveidojies pašas un bērnu ceļš?

Šādus jautājumus bērni vecākiem neuzdod... Žurnālistiem mamma vairākkārt teikusi: viņai patīk, ka vismaz viens no bērniem (es) izvēlējies viņas profesiju. Brālis izvēlējies mūziku un skaņu režiju. Nekad neesmu mammai jautājis: vai esi ar sevi apmierināta? Viņai ļoti sāpēja, ka bija jāaiziet no skatuves – pensijā, kad tika noņemtas izrādes, tas pats "Karlsons" un vadošās lomas... Viņa turpināja strādāt arī pēc tam, bet tās lomas... Man šķiet, neviens aktieris nav spējis no tā izsprukt: pamazām tavs devums top mazāks un retāks, bet tu gribi sevi apliecināt. Kad teātri reorganizēja, viņa meklēja citas iespējas. Radio, darbu ar bērniem, pati iestudēja izrādes, ko Šapiro neatbalstīja... Zini, kas pēdējos gadus viņu uzturēja pie dzīvības? Hokejs! Viņa kļuva par īstu hokeja fanu: pateicoties "Rīgas Dinamo", Zigmāram Priedem un viņa vīriem, pilnvērtīgi nodzīvoja krietnus gadus. Skatījās mājās vai gāja pie Gunta Skrastiņa, dzīvoja līdzi, un tur skanēja arī tie vārdi, ko nedrīkst drukāt!

Atceros Singu no intervijām: kaut ko stāsta – rokas, kājas pa gaisu, emocijas burbuļo!

Mammai bija ļoti bagāta, spilgta un dziļa iztēle. Viņa vizualizēja, redzēja visu, par ko runāja. Tas ir galvenais aktiera darba paņēmiens. Spēja uzburt. Neredzamo darīt redzamu. Dažus noslēpumus arī es savā darbā esmu apguvis, šo to mācījies no vecākiem. Lai gan... strādāt uz skatuves ar vecākiem nebija psiholoģiski viegli, tāda barjera, kurai īsti nekad neesmu varējis tikt pāri... Strādājām radio iestudējumos, dažās teātra izrādēs, tad aizgāju uz citu teātri. Man vajadzēja abstrahēšanos, distanci no vecākiem. Traucēja tas, ka es viņus pazīstu. ...ir dažādi. Ir aktieru ģimenes, kuri dzīvo laimīgi kopā ilgus gadus un viņiem viss kārtībā. Biežāk gan aktieri par savu darbu un karjeru samaksā ar izjukušām ģimenēm un sabeigtu veselību. Tā ir cena par popularitāti un atpazīstamību.

Plus mūsdienu īpatnības – komentāri, soctīkli, raganu medības...

Domāju, mamma var būt laimīga, nepiedzīvojot naidu, kas tiek mērķtiecīgi sēts sabiedrībā. Viņai to būtu grūti izturēt. Viņa, mēs visi esam no jauktas ģimenes – mammas tēvs bija ukrainis ar poļu asiņu piejaukumu (seko stāsts par uzvārda iespējami polisko cilmi: Sin Gajevskij / Gajevska dēls), oma – mammas mamma bija kurzemniece, drusciņ dāņu asiņu un raksturs... Jā, labi, ka mamma šo neredz. Cilvēkos krājas negatīvais lādiņš, un tam kaut kur jānoplūst. Ir lērums cilvēku, kuri speciāli nodarbojas ar to, ka degradē jebkuru diskusiju: augstprātīgi padara tevi par muļķi, lai tavs viedoklis un tu pats nebūtu vērā ņemams; uzbrūk taviem atbalstītājiem vai izvērš personisku rīdīšanu...

Agrāk cilvēki rakstīja vēstules...

Jā. Vēstules nāca gan uz teātri, gan mājām. No laukiem rakstīja. Dabūja zināt mājas adresi un rakstīja. Mamma ar bērnības svētkiem izbraukāja visu Latviju – neviena ciemata vai pilsētiņas, kurā nebija būts. Vēl tagad saņemu vēstules: fotogrāfijā – mamma, tētis un bērnības svētki, 60.–70. gadu vidus... Toreizējais bērns jau pieaudzis, bet viņam svarīgi, lai šī bilde būtu pie manis. Reizēm parādās ļoti interesantas personības: kādā bildē mamma šūpina mazu meitenīti – ērģelnieci Ivetu Apkalnu.

Mamma teātrī un mājās – kā tika galā?

Mūs ar brāli faktiski uzaudzināja mammas mamma – oma. Ar otru vecmāmiņu attiecības nebija tik tuvas, bet oma pie mums dzīvoja. Tēvs, māte, divi sīkie, kuri kāvās... trīsarpus gadu starpība – gāja vaļā riktīgs tesiņš! Bet oma tika galā, jā. Pati uzaudzinājusi četrus bērnus – trīs meitas un dēlu. Nekad nebija strādājusi algotu darbu, mājsaimniece. Vectēvs jūrnieks, puspasauli izbraukājis; nokāpa no kuģa, sāka strādāt par elektriķi spēkstacijā pie Andrejostas. Vecāki – nemitīgā darbā. Nesen nodevu teātra muzejam tēva piezīmes. Pētīju vecāku kalendārīšus – mēģinājumi, izrādes. Viss, kas darīts. Ārprāts, gandrīz ik vakaru izrāde! Pat 20 izrādes mēnesī, divas trīs izrādes dienā, piemēram, Karlsons un Lācītis Pūks...

Vai jums tika "gabaliņš mammas un tēta"?

Protams! Mājas viņi nebija mākslinieki, Karlsoni vai kas cits, bet mamma un tētis. Mājās neviens nevienam teātri nespēlēja. Nezinu, no kurienes tas "kā iziet no lomas?". Nu, noģērb bikses vai kleitu un esi laukā! Tāds muļķīgs stereotips: aktieri – tie gan visu laiku tēlo. Nē, cilvēki uz ielas tēlo desmitreiz vairāk! Aktieri teātrī strādā. Arī vēlāk, mājās, protams, domā par lomu. Aktieris nozīmē pieslēgumu 24 stundas diennaktī; kad naktī guli, zemapziņa apstrādā informāciju – kaut kas pagaist, kaut kas nogulsnējas. Šajā darbā stundas neskaita. Vecāki mācījās tekstus – lomām, dzejas programmām. Tētim bija vairākas programmas. Ziedoņa dzeja. Mamma dramatizēja bērnu iestudējumus, kā režisore un aktrise darbojās radio – ārpus teātra. Vadīja bērnības svētkus. Zināja daudz tautasdziesmu, rakstīja uz mazām lapiņām, katram bērniņam piemeklēja tieši viņam iederīgu! Nekādas, tā sakot, haltūras, bet nopietns darbs – scenārijs visai ceremonijai, soli pa solim, instruktāža iesaistītajiem. Sestdien svētdien kolēģi (vīru vokālais kvartets, pianiste un komponiste Elga Īgenberga, tēvs, mamma... 9–10 cilvēku brigāde) pulcējās pie Sporta pils, kur gaidīja "rafiņš", un devās ceļā. Nedēļas nogalē mēs viņus neredzējām. Vasarā, tiklīdz oma vai mammas māsa pabarojušas, mēs ričukiem seglos un prom! Atbrauc, paēd un atkal prom! Un neviens nesatraucās! Tā mēs tolaik dzīvojām – ja neklausījām un darījām blēņas, dabūjām žagarus vai no tēva pa ausīm. Un labi – ja pelnīts, tad zini, kā tas ir. Nekāda sakara ar "cietsirdību ģimenē"! Man ir uzbļauts, esmu par neklausīšanu dabūjis no omas ar siksnu. Viņa bija stingra. Prasīga. Bet ļoti ātri saprata un piedeva. Tēvs bija ļoti godīgs, ar izteiktu taisnības izjūtu. Teica, ko domā, tādēļ nācās bieži ciest. Viņam negāja viegli. Mīlošs un rūpīgs, bet tā piedošana... Ja bijām savārījuši ziepes, zinājām – jāiet pie mammas piedošanu lūgt, būs vieglāk.

Viņas vecāki pret bērniem bija stingri?

Vecotēvu, mammas tēvu, darba kolēģi bija iesaukuši par "naš Isus" – "mūsu Jēzus". Viņš bija ļoti mīlošs cilvēks. Reiz oma solījusi "Veročka, tagad tu dabūs' pērienu", bet vecaistēvs iebildis: "Oļečka, ņeužto ti svoju plotj bitj budješ?"(Oļečka, vai tad tiešām tu savu miesu sitīsi? – tulk. no krievu val.) Viņš nekad nav pacēlis ne balsi, ne roku. Ome gan – šerpa kurzemniece. Arī mums bija laba ģimene – paps, mamma, ome. Katram savi pienākumi – jāiznes miskaste, jāizved suns, jāsavāc istaba. Mēs ar brāli palīdzējām celt šo māju – betonu maisījām, vedām ķerrā, gāzbetonus nesām un likām, dēļus naglojām.

Un rokas nenokrita!

Nē, mēs to darījām labprāt.

Ģimeniskās tradīcijas...

Vienmēr esam svinējuši Ziemassvētkus. Klusi, mājās. Ar dziesmiņām, dāvaniņām zem eglītes vai maisā aiz durvīm. Ir bijis Ziemassvētku vecītis. Tāda kopā būšana, ko nekādi darbi nevarēja izjaukt. Vārda vai dzimšanas dienās pārējie nāca modināt – piecēlās agrāk, tu dzirdi, bet nedrīksti izrādīt. Visi dzied "No salda miega mosties...", tu izliecies, ka vēl nespēj atvērt acis. Seko bučas, ziedi, dāvanas un gaviļnieka mīļākais ēdiens. Jāņos bijām visi kopā. Saka: Jāņi bija aizliegti? Nebija ieteicami, jā, publiski tos nesvinēja, bet laukos un Jūrmalā... Vasaras vadījām Mellužos, Asaros, Majoros, pie jūras. Vecāki īrēja istabiņas. Gribēja, lai bērniem nav jānīkst uz bruģa; kā pēc skolas aizbraucām, tā neilgi pirms pirmā septembra atgriezāmies. Vēlāk vecāki izdomāja, ka vajag savu vasarnīcu, – 70. gados te, Garciemā, Zinātņu akadēmijas vasarnīcu kooperatīvā, dalīja zemes gabalus, un, lai nebūtu tikai zinātnieki vien, deva gabaliņus arī "radošajiem". Ļoti patīkama, klusa sabiedrība, visi viens otru pazīst. Vēl tagad draudzējamies, cits citu pieskatām un palīdzam. Laba sajūta.

Reklāma
Reklāma
Reklāma
MĀJA ĢIMENE
Reklāma