20 °C
Ar viņas omulīgi sirsnīgajiem personāžiem un neatdarināmo balsi uzaugušas vairākas paaudzes, viņas dziedātās mīļdziesmiņas vecāki joprojām dungo mazajiem, bet siltā smaida noglāstītie bērnības svētku ķipari izauguši par nopietniem pieaugušajiem. Skatītāju un klausītāju iemīļotajai aktrisei Verai Singajevskai, Mūsu Singai, 28. aprīlī – Lielais Apaļais!
"Pasaulē visvairāk esmu mīlējusi savu ģimeni un teātri. Ko vairāk pateikt?" tā viņa reiz atbildēja kādam rakstošajam kolēģim. Un patiešām – ko? Varētu nosaukt trešo lietu – spēju būt patiesai.
Kādā no mūsu pasenajām sarunām (vēl Barona ielas mājoklī) Singa atklāja – vislabāk jūtoties teātrī un pie dabas – pie jūras, pļavā, mežā vai Āboliņu vasaras mājā Garciemā, mazbērniem pasaciņas stāstot. Atmaksājot parādu saviem vecākiem, kuri savulaik auklējuši viņas dēlus. Vienatnē veltot laika pārdomām un rakstīšanai.
Singai patika īstums – zilās vizbulītes, rūgtās mārtiņrozes, Matīsa tirgus sieviņu tirgotie produkti. Mīļu roku un siržu dāvātie "krāmiņi" – zvaniņi, vācu pūcīte, apgleznotas tējas tasītes, keramikas sirsniņas, fotogrāfijas un mazbērnu zīmējumi...
"Visas lomas man bijušas kā skaista rotaļa," Vera Singajevska reiz teica radiointervijā. Viņa tās mīļi dēvēja par "saviem izlolotajiem bērniem". Bet par bērniem skatītāju zālē Singa teica: "Tā ir vismīļākā un visprasīgākā auditorija, viņiem nedrīkst melot!"
Sniegpārsliņas sapnis
Singas bērnībai ir pasaules vēju un dēku smarža. Vecāki – jūrnieks Filips Singajevskis ar skaisto balsi un skolmeistaru dzimtas atvase, lepnā kurzemniece Olga – iepazinās, samīlējās un apprecējās Liepājā; vecākais brālis Aleksandrs dzimis Latvijā, māsas Ludmila un Zinaida – Helsinkos, jaunākā Veriņa – tēva dzimtajā Ukrainā, brīnišķīgā laikā, "kad ziedēja ķirši un čivināja putni". Tēvam beidzot jūrnieka gaitas, ģimene atgriežas Liepājā. Seši gadi vēju pilsētā pazib kā mirkļi – bērnības rotaļas, mazie darbiņi, ravējot puķu dobes un celiņus, jūra, reto garāmbraucošo automašīnu apjūsmošana, blēņas, kāršu spēle "uz cūkām" ar vectēvu Gītu un bizīšu pīšana no viņa garās, baltās bārdas. Pēc vectēva nāves 1929. gadā ģimene pārceļas uz Rīgu, dzīvo Rēveles (Tallinas) ielā. Tēvs strādā par elektriķi Andrejostas spēkstacijā, māte taupīgi vada nelielo saimniecību. Brālis Konservatorijā mācās trompetes spēli un spēlē Dailes teātra orķestrī, māsas dzied un dejo.
Skolā – vispirms 38. pamatskolā, tad 3. vidusskolā – Vera iepazīstas ar Veltu Līni. Abām patīk vingrošana, dziedāšana, abas jūsmo par teātri, krāj aktieru fotogrāfijas, darbojas drāmas pulciņā – Veltai kā augumā lielākajai tiek vīriešu lomas, Verai – sniegpārsliņas. Vēlāk, lielajā dzīvē, sanāk otrādi. Meitenes talantu un skatuves alkas pamana: skolotāji iesaka tēvam vest viņu uz Beatrises Vīgneres plastikas studiju, kur Veru uzņem par brīvu (no šī laika viņai dārgas atmiņas par tikšanos ar Jāni Jaunsudrabiņu Pļaviņu tautas namā). Diemžēl sapni par dejošanu izjauc baiss suņa kodums kājā. Vera sāk raudzīties uz dramatisko teātri. Diemžēl mazo, apaļīgo skuķēnu ar bērnišķīgo balsi neņem nopietni ne Tautas teātra studijā, ne Dailes kursos. Vera neskumst, bet iestājas bērnudārza audzinātāju seminārā. 1942. gadā mēģina vēlreiz un beidzot tiek uzņemta Rīgas Dramatiskā teātra kursos. Tēvs raizējas: "Tu esi pārāk viegli ievainojama." Māte bubina: "Labāk mācītos par frizieri, nevajadzētu bučoties ar svešiem vīriešiem!" Bet Veriņa ir laimīga! Diemžēl kara jukas ģimeni aizrauj uz Vāciju; kara beigas viņi sagaida amerikāņu zonā un nolemj braukt mājās.
Pēc atgriešanās ir divtik grūti: māsa ārzemēs, precējusies ar baltvācieti, Veriņai "ārējā faktūra neatbilstoša varoņlomām" – kāds tur teātris?
Tomēr providencei savi plāni. Pēc lielā pilsētas ugunsgrēka atjaunotais Jelgavas teātris atsāk darbu Rīgā, Pārdaugavā. 1945. gadā liktenis Veru saved kopā ar režisoriem Žani Braslu, Pēteri Lūci, Aleksandru Leimani un aktrisi Elzu Radziņu. Vera slīpē aktiermeistarību, spēlējot dramatiskas lomas Šillera un Gorkija lugās, līdz nāk viņas "pirmais puika": Belka Arbuzova "Sešos mīļos cilvēkos", kļūstot par pagrieziena punktu. Līdz 1953. gadam Vera Singajevska strādā Jelgavas teātrī, bet, kad Pārdaugavā tā vietā uzslejas TV tornis, viņa pārceļas uz Jaunatnes teātri. Tam atdoti četri gadu desmiti. Spēlējusi arī Nacionālajā teātrī. Piepildījumu rod viņas mīlestība pret deju – 1947. gadā Vera izveido tautas deju ansambli "Kalve", kas joprojām darbojas LLU paspārnē.
Propellers uz vēdera un pelargonija podā
Jaunatnes teātra režisori Lūcija Baumane, Imants Krenbergs, Ādolfs Šapiro un Nikolajs Šeiko kopā ar azartisko aktrisi Veru Singajevsku radījuši un lieliem, maziem skatītājiem dāvājuši virkni spilgtu lomu – nepārspējamos nebēdņus Andrjušu, Profesoru, Peksi, Šuru Tičkinu ("Sombrero" piedzīvoja 250 izrādes), valdonīgi mīlošo Kurāžas māti, Pepiju Garzeķi, doktoru Dūlitlu un, protams, abas leģendas – Vinniju Pūku un Karlsonu (500 izrādes + vēl 100 Muzikālajā teātrī); tēli tika veidoti iespējami tuvi ilustrācijām, lai radītu brīnumu – grāmatu varoņi atdzīvojušies! Kādas tik viltības savulaik gudrotas ar ģērbēju Gunu, lai Karlsons būtu "īsts": vispirms sviedru krekls (pēc izrādes to varēja izgriezt), gaisa necaurlaidīgs perlona polsteris ar kabatu baterijai un vadiem uz propelleru, pēc tam žņaugi, lai nekas neizkustas, visbeidzot apģērbs – krekls, bikses (līdz izšķīšanai novalkāti trīs pāri), šlipse, cimdi, zābaki un cilindrs.
Divdesmit gados uz skatuves Karlsons garšīgi ēdis kūkas, kotletes un firziķus, staigājis pa scenogrāfa Daiļa Rožlapas īpaši radītām "jumtu laipām", spridzinājis tvaika mašīnas, raudzījies zvaigznēs un sapņojis, mācot lieliem un maziem labestību un patiesu draudzību.
Vai Singa mīlēja Karlsonu? Mēs, skatītāji, par to bijām pārliecināti. Aktieris Gundars Āboliņš, Veras vecākais dēls, kurš omulīgo vīriņu pirmoreiz sastapis astoņu gadu vecumā, atklāj: "Mammai bija ļoti grūti skatīties jebkuru citu Karlsona iestudējumu. Viņa izjuta to kā savu. Aktieris tāds ir – uzskata, ka tēls ir viņa īpašums. Un, ja to spēlē kāds cits, tad liekas – kaut kas atņemts."
Atmiņu grāmatā "Mans mūžs" (2012) Vera Singajevska raksta: "Ilgi sāpēja sirds par Karlsonu. Biju nospēlējusi vairāk nekā piecsimt izrāžu. Teātra vadība gribēja sarīkot svinīgu atvadīšanos, bet es no skatītājiem un Brālīša atvadījos jau izrādes laikā, sēžot uz skursteņa. Ar visu Karlsona kostīmu pa sānu durvīm slepeni izskrēju pagalmā, kur mašīnā gaidīja vīrs. Viņš mani ar visu tērpu atvizināja mājās. Šajā pēdējā izrādē, kad spēlēju Karlsonu, uz skatuves iznāca arī mani dēli – Gundars un Māris – un man pie kājām nolika rozā un baltu pelargoniju podiņu. Karlsons savā nebēdnībā vienu pelargoniju izrāva laukā no poda un izsvieda ārā pa logu, lai varētu iestādīt firziķa kauliņu. Izrādē tā nebija īsta pelargonija, bet butaforija. Bet man vienalga saglabājās sajūta, ka es šai puķei esmu nodarījusi pāri. Šobrīd man mājās pilnas palodzes ar pelargonijām. Un es aizvien dzīvoju ar domām par pelargonijām un teātri."
