Ar viņas omulīgi sirsnīgajiem personāžiem un neatdarināmo balsi uzaugušas vairākas paaudzes, viņas dziedātās mīļdziesmiņas vecāki joprojām dungo mazajiem, bet siltā smaida noglāstītie bērnības svētku ķipari izauguši par nopietniem pieaugušajiem. Skatītāju un klausītāju iemīļotajai aktrisei Verai Singajevskai, Mūsu Singai, 28. aprīlī – Lielais Apaļais!
"Pasaulē visvairāk esmu mīlējusi savu ģimeni un teātri. Ko vairāk pateikt?" tā viņa reiz atbildēja kādam rakstošajam kolēģim. Un patiešām – ko? Varētu nosaukt trešo lietu – spēju būt patiesai.
Kādā no mūsu pasenajām sarunām (vēl Barona ielas mājoklī) Singa atklāja – vislabāk jūtoties teātrī un pie dabas – pie jūras, pļavā, mežā vai Āboliņu vasaras mājā Garciemā, mazbērniem pasaciņas stāstot. Atmaksājot parādu saviem vecākiem, kuri savulaik auklējuši viņas dēlus. Vienatnē veltot laika pārdomām un rakstīšanai.
Singai patika īstums – zilās vizbulītes, rūgtās mārtiņrozes, Matīsa tirgus sieviņu tirgotie produkti. Mīļu roku un siržu dāvātie "krāmiņi" – zvaniņi, vācu pūcīte, apgleznotas tējas tasītes, keramikas sirsniņas, fotogrāfijas un mazbērnu zīmējumi...
"Visas lomas man bijušas kā skaista rotaļa," Vera Singajevska reiz teica radiointervijā. Viņa tās mīļi dēvēja par "saviem izlolotajiem bērniem". Bet par bērniem skatītāju zālē Singa teica: "Tā ir vismīļākā un visprasīgākā auditorija, viņiem nedrīkst melot!"
Sniegpārsliņas sapnis
Singas bērnībai ir pasaules vēju un dēku smarža. Vecāki – jūrnieks Filips Singajevskis ar skaisto balsi un skolmeistaru dzimtas atvase, lepnā kurzemniece Olga – iepazinās, samīlējās un apprecējās Liepājā; vecākais brālis Aleksandrs dzimis Latvijā, māsas Ludmila un Zinaida – Helsinkos, jaunākā Veriņa – tēva dzimtajā Ukrainā, brīnišķīgā laikā, "kad ziedēja ķirši un čivināja putni". Tēvam beidzot jūrnieka gaitas, ģimene atgriežas Liepājā. Seši gadi vēju pilsētā pazib kā mirkļi – bērnības rotaļas, mazie darbiņi, ravējot puķu dobes un celiņus, jūra, reto garāmbraucošo automašīnu apjūsmošana, blēņas, kāršu spēle "uz cūkām" ar vectēvu Gītu un bizīšu pīšana no viņa garās, baltās bārdas. Pēc vectēva nāves 1929. gadā ģimene pārceļas uz Rīgu, dzīvo Rēveles (Tallinas) ielā. Tēvs strādā par elektriķi Andrejostas spēkstacijā, māte taupīgi vada nelielo saimniecību. Brālis Konservatorijā mācās trompetes spēli un spēlē Dailes teātra orķestrī, māsas dzied un dejo.
Skolā – vispirms 38. pamatskolā, tad 3. vidusskolā – Vera iepazīstas ar Veltu Līni. Abām patīk vingrošana, dziedāšana, abas jūsmo par teātri, krāj aktieru fotogrāfijas, darbojas drāmas pulciņā – Veltai kā augumā lielākajai tiek vīriešu lomas, Verai – sniegpārsliņas. Vēlāk, lielajā dzīvē, sanāk otrādi. Meitenes talantu un skatuves alkas pamana: skolotāji iesaka tēvam vest viņu uz Beatrises Vīgneres plastikas studiju, kur Veru uzņem par brīvu (no šī laika viņai dārgas atmiņas par tikšanos ar Jāni Jaunsudrabiņu Pļaviņu tautas namā). Diemžēl sapni par dejošanu izjauc baiss suņa kodums kājā. Vera sāk raudzīties uz dramatisko teātri. Diemžēl mazo, apaļīgo skuķēnu ar bērnišķīgo balsi neņem nopietni ne Tautas teātra studijā, ne Dailes kursos. Vera neskumst, bet iestājas bērnudārza audzinātāju seminārā. 1942. gadā mēģina vēlreiz un beidzot tiek uzņemta Rīgas Dramatiskā teātra kursos. Tēvs raizējas: "Tu esi pārāk viegli ievainojama." Māte bubina: "Labāk mācītos par frizieri, nevajadzētu bučoties ar svešiem vīriešiem!" Bet Veriņa ir laimīga! Diemžēl kara jukas ģimeni aizrauj uz Vāciju; kara beigas viņi sagaida amerikāņu zonā un nolemj braukt mājās.
Pēc atgriešanās ir divtik grūti: māsa ārzemēs, precējusies ar baltvācieti, Veriņai "ārējā faktūra neatbilstoša varoņlomām" – kāds tur teātris?
Tomēr providencei savi plāni. Pēc lielā pilsētas ugunsgrēka atjaunotais Jelgavas teātris atsāk darbu Rīgā, Pārdaugavā. 1945. gadā liktenis Veru saved kopā ar režisoriem Žani Braslu, Pēteri Lūci, Aleksandru Leimani un aktrisi Elzu Radziņu. Vera slīpē aktiermeistarību, spēlējot dramatiskas lomas Šillera un Gorkija lugās, līdz nāk viņas "pirmais puika": Belka Arbuzova "Sešos mīļos cilvēkos", kļūstot par pagrieziena punktu. Līdz 1953. gadam Vera Singajevska strādā Jelgavas teātrī, bet, kad Pārdaugavā tā vietā uzslejas TV tornis, viņa pārceļas uz Jaunatnes teātri. Tam atdoti četri gadu desmiti. Spēlējusi arī Nacionālajā teātrī. Piepildījumu rod viņas mīlestība pret deju – 1947. gadā Vera izveido tautas deju ansambli "Kalve", kas joprojām darbojas LLU paspārnē.