3.1 °C
Kurš gan nezina žurnālisti Līgu Bauu? Viņas aizraujošie, dzīvie, dziļie raksti un iejūtīgās intervijas, kas atklāj it kā ļoti zināmu personību nezināmās šķautnes, jau kopš 1999. gada lasāmas žurnālā "Ieva". Runā, ka tieši to dēļ tapis žurnāls "Ievas Stāsti", kuram žurnāliste turpina rakstīt joprojām, arī nesen klusi aizvadījusi savu septiņdesmito dzimšanas dienu. Kuru katru brīdi pie lasītājiem nonāks Līgas Blauas grāmata par Velgu Hānbergu – pavisam vienpadsmitā un pirmā, kas veltīta nevis sabiedrībā zināmai personībai, bet lielu daļu mūža šādas personības ēnā dzīvojušai sievietei. Tomēr žurnālistika, it īpaši darbs presē, nekad nav bijis Līgas sapnis, un sirdī vēl joprojām smeldz nepiepildītais.
Kad piezvanu Līgai Blauai, lai aicinātu viņu uz interviju rubrikā "Rakstnieka autogrāfs", saņemu atbildi: "Es taču neesmu rakstniece!" Dokumentāls darbs, pēc viņas domām, ir tā pati žurnālistika, vien lielākā apjomā. Un pirmā grāmata, ar ko viss sācies, tieši tā arī sagadījusies. Līga nesen bija sākusi strādāt žurnālā "Ieva", un viņai bija dots uzdevums aicināt Viju Artmani uz jubilejas sarunu. Intervija aktrisei patikusi, nav izlabots ne vārds. Pēc kāda laika Artmani nācies uzrunāt no jauna, garākam rakstu ciklam. "Nu jau mēs visu esam izrunājušas," skanējusi atbilde. Taču, kad Līga sacījusi, ka viņas varētu parunāt par aktrises teātra un kino partneriem, Dailes teātra granddāma piekritusi labprāt. Kad seriāls beidzās, jautājusi žurnālistei, vai viņa nevarētu par šo tēmu uzrakstīt plašāku darbu – grāmatu. "Tas mani ļoti pārsteidza," atceras Līga Blaua. "Teicu – es to nekad neesmu darījusi!" "Bet ar kaut ko taču jāsāk. Sāciet ar mani," pašsaprotami atbildējusi Vija Artmane. Grāmata tapusi un iznākusi, to atzinīgi novērtējis Normunds Naumanis, un tad pēc līdzīgām rakstu sērijām žurnālā grāmatas par sevi vēlējušies arī citi – Džemma Skulme, Jānis Stradiņš, Maija Tabaka, Jānis Paukštello, Harijs Spanovskis... "Pati uzrunāju tikai Uldi Dumpi un Ainaru Virgu," saka Līga Blaua. Kā desmitā tapusi Indrai Briķei veltītā grāmata, un žurnāliste gribējusi ar to pielikt dokumentālajai rakstniecībai punktu: "Ar Viju Artmani sāku un ar Indru Briķi, viņas ģērbtuves biedreni, beigtu. Bet vai tad tā sanāca? Nē!"
Jaunajai grāmatai jūs uzrunāja Ēriks Hānbergs.
Jā. Viņš teica – Velgai ir jānorunā nost sava dzīve, citādi viņai to par grūtu nest, un viņa ir ar mieru atklāties tikai jums. Nu ko es varēju darīt? Ar visu cieņu pret Ēriku un Velgu uzskatīju, ka tur jābūt kādam viņu ģimenei tuvākam cilvēkam, bet saprotu arī, cik svarīgi ir uzticēties. Jo man pašai intervējot tā kādreiz ir bijis, ka priekšā pilnīgi kā stikls, tu netiec tam cilvēkam klāt, ir kaut kāda robeža. Kaut gan viņš ir tīkams un no viņa nejūtu arī nekādu nepatiku pret sevi, bet visi jautājumi kā pret sienu. Es ļāvos Hānbergiem sevi pierunāt un pārkāpu pāri tam savam "nekad vairs!".
Es, piemēram, ļoti priecājos, ka rakstījāt tieši jūs. Pirmkārt, domāju, daudzi tikai autores dēļ vien izlasīs grāmatu, jo Līga Blaua taču kaut kādu niekus nerakstīs...
Ak nu, tas, kurš raksta, jau galīgi nav no svara! Ja manas grāmatas kādu ir uzrunājušas, tad tas nav mana darba nopelns, bet gan cilvēku atziņas. Kā var Uldi Dumpi nemīlēt, viņam katrs vārds kā zelta grauds, tāpat Vijas Artmanes brīnišķīgā valoda!
Bet jums piemīt īpašas spējas izzināt no cilvēkiem to, ko viņi nevis vienkārši nestāstītu citiem žurnālistiem, bet pat neiedomātos stāstīt, jo viņiem tas nešķistu svarīgi! Es, piemēram, pat nezināju, ka Velga Hānberga ir Marta Kristiana Kalniņa mamma un darinājusi tērpus visām deviņdesmito gadu Mis konkursa laureātēm...
Domāju, ka daudzi to nezina, Velga taču neiet pa pasauli un to nestāsta! Jā, viņa ir profesionāla tērpu māksliniece. Tos gadus, dzīvodama kopā ar Imantu Kalniņu, viņa nolika savu dzīvi, lai tas otrs cilvēks varētu dzīvot, strādāt un elpot, un par to pretī saņēma nodevību.
Un es ļoti piedomāju, ko rakstīt, jo cilvēki izstāsta arī daudz personīga. Mēs jau esam tādi kā psihoterapeiti, kam var šo to norunāt nost. Klausoties sev vienmēr pajautāju – Līga, bet vai tu gribētu, lai par tevi to uzraksta žurnālā? Un, ja saku nē, tad, lai cik intriģējoši tas būtu rakstam, es to nerakstīšu. Jo īpaši tagad, kad dzeltenie portāli reizēm izrauj no lielā stāsta pāris teikumus un uzbliež tos virsrakstā kā pašu galveno. Neviens taču neies meklēt "Ievas Stāstus", lai izlasītu, kā tie teikumi patiesībā komponējas. Kādreiz stāstot man ir teikts: "To taču paņems dzeltenā prese!" Un ko es varu atbildēt? Mēs jau nevaram aizliegt, ja atsaucas. Un reizēm pat neatsaucas.
