16. martā, Latvijas Nacionālā teātra Lielajā zālē pirmizrādi piedzīvos iestudējums "Ričards. Nekā personīga", kura radošajā komandā atkal apvienojusies skatītāju iemīļotās komēdijas "Arī vaļiem ir bail" radošā komanda: dramaturgs Artūrs Dīcis, režisors Elmārs Seņkovs un scenogrāfs Reinis Suhanovs. Izrāde, ko tās veidotāji šoreiz nodēvējuši par relatīvi skarbu drāmu, pievēršas šobrīd sabiedrībā nokaitētajai vardarbības un manipulācijas tēmai attiecībās. Galvenajā vīriešu lomā iejuties spilgtais aktieris Arturs Krūzkops, kuram šī ir sezonas lielākā loma.
"Spēlēt stāstu par mums pašiem šeit un tagad – aktierim tas nozīmē, ka ir grūtāk samelot. Patiesības slieksnis jādabū ļoti augsts," sarunā pirms izrādes saka Arturs.
– "Ričards. Nekā personīga"... Ņemot vērā režisora Elmāra Seņkova aizraušanos ar Šekspīru, pirmā doma – šī, iespējams, būs vēl viena variācija viņa šekspiriādē, kurā pats esat bijis iesaistīts, būdams Paka lomā izrādē "Sapnis vasaras naktī". Autors šoreiz gan ir Dīcis, nevis Šekspīrs.
A. Krūzkops: – Ar Šekspīru te saistība tik vien kā Ričarda vārds. Izrādē mana varoņa mīļoto sievieti [aktrise Laura Siliņa] sauc Kristīne – tas savukārt ir nozīmīgs vārds latviešu dramaturģijā. Šekspīra asinskārais Ričards III un Blaumaņa Kristīne – jā, te raisās asociācijas un varbūt arī ir kāda spēle, bet dramaturģiskajā materiālā tieši ierakstīts tas nav. Man šis ir trešais Dīča darbs, un tāda valoda un teksti, kādi tie ir Dīcim, ir tikai viņam, un man tie ļoti patīk. Lai gan man kā aktierim ar tiem nemaz nav viegli, novērtēju, ka viņš spēj savirpināt domu neatkārtojami dzīvi un forši.
– Zinu, ka runāt par izrādi pirms pirmizrādes ir risks – vai nu atklāsi par daudz, vai pateiksi par maz, tomēr gribas ieskatīties! Izrādes plakāts runā spēcīgi – Laura Siliņa ar pārsistu aci, kamēr piebilde nosaukumā "nekā personīga" liek domāt, ka mūs gaida žurnālistisks detektīvs.
– Mūsu izrādi tiešām var nosaukt par pētniecisku detektīvu, vienīgi ne žurnālistisku, bet – cilvēka detektīvu, kurā nonākam pie kaut kādas atbildes. Un, jā, te ir iesaistīta vardarbības tēma. Ja atceramies, nesen, vismaz manā tvitera burbulī, spraigi uzbangoja gan repera [Kristapa] Strūberga, gan mākslas kritiķa [Tomasa Pārupa] gadījumi…
– … abās reizēs sieviete publiski vainoja partneri vardarbībā, kam sekoja apsūdzētā taisnošanās, kamēr publiskā telpa sadalījās aizstāvjos un tiesātājos.
– Un tad apvainotie deva pretī savas versijas. No vienas puses – abu pušu stāsti, no otras – sabiedrības reakcija. Tagad, domājot par to visu, saprotu, ka biju diezgan neitrālā pozīcijā pret to visu. Es, saprotams, esmu pret vardarbību, bet tajā brīdī, kad sāka runāt abi šie iesaistītie cilvēki, samulsu. Nesapratu, kuram ticēt, kuram – neticēt. Visu iesaistīto pušu stāsti šķiet tik ticami. Un galu galā – sabiedrība, kura vienā brīdī uzbruka vienam, tad otram.
– Arī izrādes pieteikumā jūsu varonis kādu rītu sociālajos tīklos izlasa, ka viņš esot draņķis…
– Par to tad arī ir izrāde. Jāsaka, mazliet vairāk tomēr no vīrieša skatpunkta. Tieši tas man šķiet interesanti kopējā kontekstā, laikā, kad ir aktīva feminisma kustība ar visu tās skaļo vājprātu – reizēm pamatoto, reizēm nepamatoto. Kur tajā paliek vīrietis un kā viņš jūtas? Bet nenobīstieties, nebūs tā, ka mēs trīs stundas grimsim nomāktībā, kur "viss ir slikti". It nemaz! Mūsu gadījumā stāsta autors tomēr ir Artūrs Dīcis – viens no šā brīža jaudīgākajiem dramaturgiem un rakstniekiem ar ļoti specifisku un foršu humoru. Kas ir emocionāla vardarbība? Kur tā sākas? Mums skolā to neviens nekad nav mācījis. Joprojām valstiskā līmenī diskutējam par to, vai mūsdienu jauniešiem skolā vajag seksuālo audzināšanu, un nav skaidrs, kā jaunieši mūsdienās vispār uzzina par to, kā dibināt attiecības, kā tajās rīkoties…
– Tēma trāpa tieši viedokļu skudrupūžņa centrā. Piemēram, nule pie skatītājiem nonākusi arī Unas Celmas filma "Zilās asinis", kas atklāti runā par seksuālu, mentālu un fizisku vardarbību, savukārt Latvijas statistika ir mums ļoti neglaimojoša – esam vieni no vardarbīgākajiem ģimenēs.
– Ar Unu runājām par šo. Tā kā viņas filmas sižets risinās Zviedrijā, viņa teica, ka viņai ir ļoti svarīgi parādīt, ka tas notiek tur. Mums varbūt šķiet, ka šeit esat tādi, kādi esam, jo agresijas iemesls ir tajā, ka valstī liela daļa dzīvo ar iztikas minimumu, pat uz nabadzības sliekšņa, bet šai problēmai nav finansiāls raksturs. Arī labi pārtikušajā Zviedrijā ģimenēs ir vardarbība. Man šķiet, nav būtiski, kur tas notiek, jo tas notiek visur. Jā, arī pie mums. Mūsu problēma ir tajā, ka nemākam par to runāt.