Varmācība snauž katrā no mums. Saruna ar aktieri un dramaturgu Artūru Dīci

Nacionālajā teātrī Lielajā zālē jauns iestudējums "Ričards. Nekā personīga". Uzvedumu teātris pieteicis kā skarbu drāmu. Artūrs Dīcis ir autors lugai, pēc kuras uzvedums tapis.

Režisora Elmāra Seņkova iestudētajā izrādē divu cilvēku attiecību modelī risināta varmācības un manipulāciju tēma. Varmācība var būt ļoti nemanāma. Līdz brīdim, kad kāds sāk par to runāt. Sociālajos tīklos. Un par soģiem paliek visi, kam nav slinkums izteikt viedokli.

Teātrī var strādāt ar visa veida telpām – fizisko, asociatīvo vai poētisko. Šoreiz lugas "Ričards. Nekā personīga" autors un teātris runā par Latvijas sociālo vidi un tās telpu.

Ar Artūru Dīci tiekamies Nacionālā teātra publiskajā telpā, kas izrāžu vakaros pārtop par izstāžu vietu, kurā ar vēsturiskajiem tēliem sarunājas mūsdienu mākslinieka Kristiana Brektes izstādes darbi. Arī Brekte ir piedzīvojis vardarbību, bet – pret savu mākslu. Krāsas pleķi uz viņa gleznotā murāļa skolas fasādē – gluži kā izrādes plakātā attēlotā sieviete ar uzsisto aci vai manifestācijas gājiena dalībnieks ar izšķīdušu kaku maisiņu uz muguras…

Artūr, jūs nu jau zina kā dramaturgu un scenāristu. Bet vai kaut ko joprojām darāt arī kā aktieris?

Konkrētajā mirklī neko. 

Nupat beidzies arī jaunākais seriāls ar jūsu piedalīšanos – TV3 vairākās sezonās izvērstais stāsts "Nemīlētie" par dažādu sociālo slāņu cilvēkiem, kuri krīzes laikā cenšas izdzīvot, kā māk, par trauslo robežu starp dzīvību un nāvi, mīlestību un nodevību. Pirmo sēriju režisors bija slavenā lietuviešu aktiera Donāta Baņoņa dēls Rai- munds Baņonis, bet nākamās iestudēja Latvijas aktieris un režisors Jurijs Djakonovs.

Jā, kopš mans varonis, kuru seriālā vairāk dēvēja uzvārdā par Zīli, nogalināts, arī es kā aktieris šobrīd nekur nespēlēju. 

Patlaban tiek uzņemtas jaunas sērijas un "Nemīlētos" atkal rādīšot rudenī.

Man arī nupat vēl vaicāja, vai Zīle, kaut vienreiz jau pēc sašaušanas "augšāmcēlies", tomēr atkal nebūs palicis dzīvs? Cilvēki viņu bija iemīlējuši, juta līdzi. Tā ir tāda interesanta lieta. Pirmajās sezonās manam varonim bija jādara trakas lietas, patiešām briesmīgas, man daudz ko viņa rīcībā bija grūti pieņemt un attaisnot, bet pēc dažām epizodēm parādījās it kā viņa pastrādāto neģēlību iemesli, cilvēciski šķietami saprotami attaisnojumi. Un rezultātā var pat aizmirst, ka patiesībā viņš ir slikts cilvēks. Un Zīli iemīl sievietes seriālā un pie televīzijas ekrāna. Arī ļaunu tēlu spēlējot, aktieris viņu it kā sev attaisno, lai spētu saprast. Bet kur ir robeža, aiz kuras attaisnojuma vairs nav... Katra cilvēka un tēla pagātnē var atrast kādu traumatisku pieredzi, kuras rezultātā viņš kļuvis tāds, kāds nu ir. Bet var atrast citu cilvēku ar līdzīgu traumatisku pieredzi, kurš tomēr nav kļuvis par nelieti. Reiz par šo tēmu spriežot, mēs ar kolēģiem aizrunājāmies līdz politikai. Teikšu tā – ja man kāds lūgtu tēlot Putinu, mani nemaz neinteresētu, kāda viņam ir vai nav bijusi traumatiska pieredze, es teiktu, lai viņš iet... Nespēlētu.

No Dailes teātra 9. studijas, kurai piederat arī jūs, Dailē tagad palikuši vairs tikai divi aktieri Gints Andžāns un Ērika Eglija-Grāvele. Kas bija tā motivācija, kas jums lika skatuvi nomainīt pret spalvu?

Domraksti man padevās jau skolā. Bet tādu dauzonīgi literāru gandarījumu noķēru, rakstot kursa darbu socioloģijā, kuru studēju. Tas bija pētījums par alkohola lietošanas paradumiem studentu dienesta viesnīcā. Socioloģija ietver pētniecības metodes, tev jābūt godīgam pret aplūkojamo tēmu. Taču es tai lietai vairāk piegāju kā literāram darbam, kopmītnēs biju bijis, šo to redzējis savām acīm, bet es vēl piepušķoju… Sanāca stāsts. Profesors teica – nu, interesanti… Bet no sociologa viedokļa absolūti neētiski. Tad sapratu, ka socioloģija nebūs manējā. Lugas sāku rakstīt jau studiju laikā. Latvijas Dramaturgu ģilde rīkoja konkursus, izsludināja arī naudas balvas, likās, nu būtu forši kādu saņemt.

Pirmā luga, kura tika iestudēta teātrī, bija "Veikals bez rindas"?

Nē, ar šo lugu mēs tikām līdz skatuviskajam lasījumam. Luga sākās kā etīde kursabiedriem, uzrakstīju mazu fragmentiņu. Režisors Mihails Gruzdovs noskatījās un sacīja – ei, tur kaut kas ir, labi...

Cik biezs tagad ir jūsu lugu krājums?

Ar vienas rokas pirkstiem vairs nepietiks. Gadās, ka atceros – pareizi, tādu ludziņu arī esmu sarakstījis! Nacionālā un Dailes teātra rīkotajos konkursos man labi likās tas, ka tos lasa anonīmi. Man tas bija interesants izaicinājums. Tagad režisori nāk ar kādu ideju darbam. Ja domājam vienā virzienā, ķeramies klāt. Un es sāku rakstīt jaunu lugu. Vēl dramatizējumi. Tūlīt sākšu darbu M. Čehova Rīgas Krievu teātrim. Notika visādas rokādes, un pēdējā brīdī mani tur iesaistīja režisore Laura Groza. Teātri ir ieinteresējis Sandras Kalnietes romāns "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos". Laura būs izrādes režisore, es veidošu dramatizējumu. Ir jau dīvaina sajūta. Kad romāns iznāca, tas likās kā vēsturisks stāsts par aizgājušiem laikiem, bet nu Ukrainā notiek tieši tas pats. Viens no maniem pirmajiem dramatizējumiem, kas reāli tika iestudēts un parādījās uz skatuves, bija izrāde Dailes teātrī "Ābels un Olga". Mihails Gruzdovs toreiz piedāvāja veidot dramatizējumu Knuta Hamsuna romānam "Loks noslēdzies". Likās ļoti interesants process. Izlasi romānu, šķiet, milzīgs apjoms, ko ar to iesākt… Bet tad sāc ķerties klāt, saproti, kas tev ir svarīgais, līdz vienā brīdī – re, kur ir! Būtiski noķert to pirmo sajūtu, kas atnāk, tā parasti izrādās noteicošā, galvenā, īstā atslēga.

Izrādes “Ričards. Nekā personīga” plakāts. Vardarbība ne vienmēr ir tik acīmredzama.

Foto: PublicitātesLatvijas Mediji

Pie jūsu spilgtākajiem darbiem Nacionālajā teātrī gribētos pieskaitīt Jaunajā zālē iestudēto lugu "Lidojošais Travolta" Regnāra Vaivara režijā, Reiņa Suhanova iestudēto izrādi "Dzīvnieks", kas veidota pēc jūsu dramatizētā Arto Pāsilinnas romāna "Zaķa gads". Pēc komēdijas "Arī vaļiem ir bail" jaunais darbs "Ričards. Nekā personīga" būs jūsu otrā luga Nacionālā teātra Lielajā zālē. Kā luga radās?

Ar Elmāra Seņkova zvanu. Sakrita, ka publiskajā telpā uzvirmoja vairāki skandāli par vardarbību ģimenē. Situācija bija tāda – kāds ziņu publicē sociālajos tīklos, un visi par to uzzina. Skandālā iesaistītie nez kādēļ neiet uz policiju, bet turpina savas ģimenes attiecības risināt sociālajos tīklos. Un visi ar lielu prieku skandālam var sekot līdzi. Šīs lugas tapšana bija diezgan gara un mokoša. Sākās karš, domājām, vai šī pirms tam aizsāktā tēma kādam vispār vairs vajadzīga. Vienu brīdi likās, nebūs… Iestājās tāda apokaliptiska sajūta. Tikai pēc ilgāka laika spēju lugai atkal pieķerties un turpināt.

Teātris to nosaucis par skarbu drāmu. Kur, jūsuprāt, varmācība rodas?

Varmācība, tendence uz vardarbību, dusmas, kas laužas uz āru, snauž katrā no mums. Bet kas to iegrožo? Acīmredzot tas, cik kā personība esi sevi attīstījis, cik tevī ir iedzimtas vai ieaudzinātas spējas savaldīt negatīvās emocijas. Cik noturīga un bieza tā garoza, kas tevi it kā savalda. Un tad diemžēl parādās apstākļi, kas kā katalizators liek tevī snaudošajam un apslēptajam izlauzties uz āru. Kaut vai nupat pārdzīvotā pandēmija. Dīkstāves, atlaišanas… Cilvēki jutās nedroši. Un, kad cilvēks jūtas nedrošs un apdraudēts, viņš sev meklē ārējo ienaidnieku, ar ko tikt galā. Un iespēja atrast vistuvāko ārējo ienaidnieku ir...

...laulības gultā…

Nu jā... Es nejūtos labi un nejūtos laimīgs tādēļ, ka tu kaut ko nedari, kā vajadzētu. Ja tu rīkotos pareizi, es justos labi. Apmēram tāda doma… Bet, ja cilvēks nespēj saprast, ka visa laimes atslēga ir vienīgi un tikai tevī pašā, tad sākas... Labākajā gadījumā strīdi, sliktākajā var aiziet līdz reālai fiziskai vardarbībai. Kad cilvēks jūtas nedrošs, apdraudēts, viņš meklē kādu, kurš pie tā ir vainīgs, viņā pieaug agresija. Piemēram, ja es pirms kara pateiktu teikumu – es ienīstu pilnīgi visus krievus! – kas tas būtu? Tas būtu skandāls. Bet ja es tā pateiktu tagad? Izteikums, kas pirms kāda laika šķistu "sit pāri visām robežām", nu jau būtu tikai diskutabls. Kara tuvumā cilvēks kļūst apdraudēts un agresija sabiedrībā kļūst pieņemamāka. Sabiedrības normas staipās. Jo vairāk cilvēkiem bail, jo vairāk tie kož un visādās nozīmēs. Bailes modina dzīvniecisko. Pagaidām es esmu vīlies 21. gadsimtā.

Ar sievu un dēliem. (No kreisās) Ieva Ozola Dīce, Fricis Dīcis, Kārlis Dīcis un ģimenes galva Artūrs Dīcis.

Foto: No personiskā arhīvaLatvijas Mediji

Pirmās asociācijas lugas un izrādes nosaukumā, izlasot vārdu "Ričards", saistās ar angļu karali, no vēstures zināmo tirānu.

Pastarpināta saikne tur ir. Lugas nosaukums radās Elmāram (Seņkovam), un man tas daudzējādā ziņā palīdzēja. Karalis Ričards III ir kroplis, Dievs pret viņu noziedzies… Un ko ar to iesākt? Līdzībās runājot, lai tādā situācijā nevajadzētu uzkāpt uz augstas mājas jumta un lēkt zemē, mūsu smadzenes mūs meistarīgi māna, lai atrastu attaisnojumu jebkurai, arī visdrausmīgākajai rīcībai. Jautājums tikai, vai cilvēks pats apzinās, kur ir tā robeža, cik tālu viņš pats sevi māna… Atšķirībā no tirāna un varmākas karaļa Ričarda III mūsējā mērogi ir ikdienišķāki. Mūsu izrādēs Ričards nogalina tikai savā galvā. Katrs no mums būs izjutis dusmas pret kādu, kurš tev nodarījis milzīgu netaisnību, un tu nespēj to atdarīt. Dzīvē tā mēdz notikt. Un ko nu? Atzīsimies, domās ne reizi vien esam veikuši vardarbību pret pāridarītāju. Un sajutušies labāk. Un tas nav nekas slikts. Kamēr vien iedomātā vardarbība nepārvēršas reālā rīcībā.

Izrādes plakātā redzama sieviete ar uzsistu aci…

Nu jā, runājot izrādes tekstiem: "... ir dūre, ir seja, tikšanās un rezultāts. Lai dzīvo primitīva vardarbība." Kad piemin vardarbību ģimenē, pirmā iekšējā un uz āru paustā reakcija parasti ir tāda – ai, tur jau alkoholisms, vīrs sit sievu un bērnus. Bet situācija ar vardarbību ir daudz komplicētāka. Varmācība var būt emocionāla, manipulatīva, redzama, neredzama, kaitīga, nekaitīga… Ja divi cilvēki mācās kopā sadzīvot, viņi mēģina viens otru ietekmēt, piespiest, liekt… Mēs par šo tēmu izrādes kontekstā runājām arī ar psihoterapeiti. Tādas sarunas palīdz aktieriem ieraudzīt viņu varoņu rīcības iemeslus vēl no kāda cita leņķa. Ja tā pavisam atklāti, vai vīrietis un sieviete pēc savas dabas vispār ir paredzēti kopā dzīvošanai? Daba ielikusi pavisam ko citu, radījusi dzinuli pārim satikties, izbaudīt tuvību, lai laistu pasaulē pēcnācējus...

Kura no emocionālās vardarbības izpausmēm izrādē jums pašam kā lugas autoram liekas visnepieņema- mākā?

Kad Ričards manipulatīvi iesaista bērnus, cenšoties panākt, lai mazie nostātos viņa pusē. Lugā tēvs, saviem bērniem redzot, sit sevi, jo, redz, viņš cieš. Baisa nežēlība pret bērniem. Būdams vardarbīgs pret sevi, tu reizē esi vardarbīgs pret otru. Vai mazajiem jāmēģina saprast un šķetināt lielo cilvēku varmācīgo attiecību samezglojumus? Kas? Kāpēc? To viņi nesaprot. Viņi tikai redz baisu, traumējošu skatu.

Otra lugas atslēga meklējama vārdos "Nekā personīga". Tomēr pajautāšu, vai šajā darbā ir arī kaut kas personīgs?

Ar šo darbu ļoti daudz esmu sevi personīgi provocējis. Lai lugu uzrakstītu un varētu tikt pie tām patiesībām, ko man pateikt likās ļoti būtiski, lai pats to visu izprastu, ļoti daudz analizēju sevi. Atminējos notikumus no savas dzīves, ieskatījos tajos ar laika distanci, atcerējos pieredzi, ko varētu nosaukt par traumatisku, kuras rezultātā es būtu varējis aiziet kādos pavisam citos ceļos. Viena no lugas tēmām arī man ir ļoti personīga. Mums ar sievu arī ļoti ilgu laiku nepieteicās mazie. Tas bija posms, kad likās, abi vēlamies sev turpinājumu, bet, ja kopā nesanāk…

Tagad jums ir divas atvases.

Jā, piecus un sešus gadus mazi puikas.

Latvijā nupat sabiedrība runā par to, ka mūsu valsts izceļas citu vidū ar izplatītu emocionālu vardarbību skolā. Vairumā ģimeņu bērnus audzina mīlestībā, bet skolā un jau bērnudārzā viņi satiek citādi audzinātus vai vispār neaudzinātus bērnus. Arī kuplāka radu pulka ballītē viens sīcis pēkšņi nostājas tavā priekšā un saka – man iesita…

Nevar zināt, kāda būs dzīve un kādus cilvēkus satiksi, bet tas, ko saviem mazajiem mācu šobrīd, – ja tev dara pāri, neklusē! Sevi jāprot aizstāvēt. Bet, džeki, saku sīčiem, ja uzzināšu, ka jūs kādam darāt pāri, es būšu ļoti dusmīgs. Tā lieta, ka mazajās klasītēs vieni citiem liek justies slikti, būtu izskaužama. Kad runā par pusaudžu mobingu realitātē un virtuālajā pasaulē un spriež, kur tie cēloņi, gribas pavaicāt – kādu piemēru rādām sociālajos tīklos? Nu, piemēram, kaut vai savulaik ar tādu personāžu kā Aldis Gobzems. Kā advokāts nenoveda līdz galam veikala "Maxima" traģēdijā cietušo aizstāvību… Mans viedoklis, ka tā bija nožēlojama rīcība. Bet vai ir pieņemami tas, ka pilnīgi leģitīmi sabiedrība viņu nodefinē kā nicināmu ākstu un notiek nemitīga publiska sacensība aizskarošos, pazemojošos jokos par šo cilvēku? Un tas tiek akceptēts, apsveikts. Super! Ko tas rāda? Ja pieaugušie tā izlādējas, tad kāpēc pusaudžiem skolā jāiztiek bez saviem spārdāmajiem? Ja visai Latvijai ir Gobzems, Artuss Kaimiņš un Kivičs, tad kāpēc mēs skolā nevaram? Kādreiz, paskatoties arī politiķu diskusijas, gribas jautāt – draugi, vai pietiekamu emocionālās inteliģences līmeni jūs demonstrējat sabiedrībai? Politiķim vajadzētu būt kā piemēram, vispirms inteliģentam cilvēkam. Ir debašu kultūra, un ir "eu tu, panāc šurp". Un kā pēc tā visa pateiksi skolā, ka otru aizskart nav labi?

Bet no emocionālās vardarbības sociālajos tīklos, kur šī tendence izpaužas visagresīvāk, taču var izvairīties pavisam vienkārši – tajos "neieejot". Tos, kas burtiski vai "dzīvo" sociālajos tīklos un to realitātē, pēdējā laikā sauc par "viena pirksta smadzenēm".

Būtu jau labi, ja visi cilvēki justos tik pašpārliecināti, spēcīgi, apzinātos savu vērtību, lai neietekmētos no sociālās vides un tajā paustajiem izteikumiem. Ja neļautu sevi iespaidot videi un telpai, kuru daudzi izmanto savu negatīvo emociju izlādēšanai. Tas jau būtu brīnišķīgi, ja sabiedrība tā vienotos – sociālie tīkli ir tā vide, kur mentālās veselības uzlabošanas nolūkos visi drīkst izgāzt sevī sakrājušās negatīvās emocijas par visu un visiem. Tāpēc tur teikto nav ko ņemt vērā. Bet dzīvē diemžēl tā nav un laikam arī nebūs. Kā dažkārt joko aktieri – izlasīju trīsdesmit komentārus, kur teikts, cik brīnišķīgi nospēlēta loma, un tad nāk viens, kur, piemēram, rakstīts "Artūrs Dīcis atkal izmantojis visus štampus". Un tu sevi pieķer pie domas, kas ie-smeldz – nē, pag, bet kurā vietā?

Izrādē "Ričards. Nekā personīga" darbojas tā pati radošā komanda, kas veidoja komēdiju "Arī vaļiem ir bail". Tā kā pats esat aktieris, vai, rakstot "Ričardu", jums acu priekšā neatausa seja, neienāca prātā, kuru aktieri jūs vēlētos redzēt vai kuram vispiemērotākā būtu galvenā varoņa Ričarda loma?

Nē, rakstot man nenāca prātā, kuram aktierim vajadzētu atveidot to vai citu manas lugas varoni. Bet, kad uzzināju radošās komandas sastāvu, nodomāju, ka, visticamāk, galveno varoni Ričardu spēlēs Artūrs Krūzkops. Man kā aktierim liekas, ka Ričards ir superkomplicēta loma. Ļoti sarežģīta. Ričards ir absolūti centrālais tēls, un tā atveidotājam vai visa izrāde, kas nebūt nav īsa, jāiznes uz saviem pleciem. Artūrs šajā lomā ir superdažāds. Emocionālās gradācijas ir superplašas, pārmaiņām jānotiek ļoti strauji, milzīgi ātra ir pārslēgšanās no tā, kā Ričards vienā mirklī runā ar partneri un jau nākamajā brīdī – ar skatītāju. Kad pavisam tieši pievēršas zālei. Aktierim tur ir ko darīt.

Skats no izrādes"Ričards. Nekā personīga". Centrā (trešais no kreisās) galvenā varoņa Ričarda lomā Artūrs Krūzkops.

Foto: Ģirts Raģelis/PublicitātesLatvijas Mediji

Amadejs, Romeo… Dailes teātrī jums pašam savulaik bijušas skaistas lomas. Vai skatuve tomēr nevilina? Īpaši tagad, kad Daile patiesi zirgā.

Šobrīd vēl ne. Kad aizgāju no Dailes, Džilindžers (teātra māk- slinieciskais vadītājs) jau bija prom, jaunie direktori (Juris Žagars un Viesturs Kairišs) amatos vēl nebija. Pirms tam man likās – nu kā tā iešu prom, kādam būs jāielec manās lomās… Bet tajā brīdī Dailē gāja vaļā kas tāds, ka likās – ir īstais brīdis atvadīties no skatuves. Tomēr tā sajūta, ka Daile ir mans teātris, vienalga nav pagaisusi. Tāpēc, spriežot pēc tā, ko pēdējā laikā Dailē esmu redzējis, ir baigais prieks, ka teātris ieguvis pavisam jaunu elpu. Un tā jauda uzreiz ceļ arī kopējo teātra māksliniecisko kvalitāti Latvijā.

Artūrs Dīcis, aktieris, dramaturgs, scenārists

• Dzimis 1985. gadā
• Dailes teātra aktieris no 2011. gada
• Izrādēs sācis spēlēt no 2007. gada
• Luga "Purva bērni" ieguvusi 2. vietu Dailes teātra oriģināl- dramaturģijas lugu konkursā; "Arī vaļiem ir bail" – "Spēlmaņu nakts" balvu par gada sasniegumu oriģināldramaturģijā; "Lidojošais Travolta"– 1. vietu Nacionālā teātra lugu konkursā; "Randiņš ar 50 gramiem balzama"– "Spēlmaņu nakts" balva "Gada sasniegums oriģināl-dramaturģijā"
• Spēlējis seriālos "Tikai nesaki man Bizu", "Ugunsgrēks", "Ēnu spēles", "Nemīlētie"
• Scenārija autors "Spēlmaņu nakts" 2012. gadā un 2019. gadā norisei
• Precējies, ģimenē aug divi dēli