8 °C
Jaunā gada pirmajā nedēļā omulīgā pasēdēšanā ar draugiem gandrīz vienlaikus formulējām savu sajūtu – cik labi un svarīgi ir tā tikties, runāties un izsmieties no sirds, izjust attiecību siltumu un kopības garu, taču pat šajos zelta brīžos neesam brīvi no spiedīgās sajūtas pakausī, no saltuma, kas dveš mugurā, – jo ir karš.
Pat tad, ja katru dienu nesekojam līdzi notikumiem Ukrainas frontē vai svārstīgajiem procesiem pasaulē, kara trauksme neatlaiž ne mirkli. Kad lasu, ka Latvijas slimnīcās 2024. gadā pirmie dzimuši puikas, ne lūgts, ne aicināts prātā ieskrien reiz manas vecmammas teiktais: puikas – tas ir uz kariem...
Bet arī bez šādām "zīmēm" skaidrs, ka Ukrainai vēl jākaro ilgi un tas skars katru. Un tikpat ilgi būs nepieciešams gan Latvijas, gan citu Ukrainas sabiedroto atbildīgs un laikus sniegts atbalsts nežēlīgajā Krievijas agresijā cietušajai valstij un ļaudīm. Kas to zina, kā attīstīsies procesi pasaulē, bet es ļoti gribu cerēt un ticēt, ka Latvijā, kas atrodas uz frontes līnijas, atslēgas vārds šim gadam arī tāpēc būs – atbildība. Jo tikai tā spēsim būt stipri, aizstāvēt gan sevi, gan atbalstīt Ukrainu.
Mēs katru dienu saskaramies ar dažādu līmeņu atbildības testiem. Bēdīgi un uztraucoši, kad tos neizturam.
Labi, ja šobrīd tie ir tikai pamācoši un bez nopietnākām sekām. Jo mums vēl ir laiks mācīties un izdarīt secinājumus. Latvijas Radio rodas sadūmojums, darbinieki atstāj telpas, raidījumus pārtrauc, bet klausītājus par notikušā cēloņiem un iemesliem laikus neinformē, sabiedrībā rodas nevajadzīgs uztraukums un pat panika.
Vai kara apstākļos šāda situācija bija pieļaujama? Nē, jo tas ir mūsu valsts drošības jautājums. Cerams, Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome drīz paskaidros, kā tas varēja notikt un kā neko tādu nepieļaut nākotnē.
Es, protams, priecājos, ka mana kolēģa karikatūrista Gata Šļūkas skatījums uz "Pasažieru vilciena" pārdēvēšanu par "Vivi", kas diemžēl sakritis ar "Škoda Vagonka" jauno vilcienu sastāvu nedienām Latvijā, izpelnījies veselu atbalsta vētru sociālajos tīklos. Jo tas tikai liecina, ka precīzi un profesionāli trāpīts garā, dārgā un diemžēl jau starptautiskā bezatbildības ķēdē, kuru tagad uz savas ādas izjūt vai nu aukstā vilcienā iestrēdzis, vai uz perona salstošs pasažieris.
Bet es kā Latvijas pilsone esmu bēdīga un dusmīga, ka tā varēja notikt, ka atkal nav nostrādājusi atbildības ķēde.
Taču šos skaļos piemērus minu ne tāpēc, lai pamestu ēsmu tiem, kas allaž dīc, ka Latvijā "vissirslikti".
Nē, gluži pretēji, mūsu valstī aizvien vairāk "vissirlabi", tieši tāpēc nejēdzības skarbāk duras acīs.
Es tos piesaucu tādēļ, lai mēs, dzīvojot uz frontes līnijas, ik uz soļa apzinātos Valsts prezidenta Jaungada uzrunā teikto: "Mūsu laime ir mūsu atbildība. Un būt pašiem savas dzīves noteicējiem ir ļoti liela laime."
Bet tas patiešām prasa paaugstinātu atbildību, piebildīšu prezidentam.
Žurnālu var abonēt šeit.
