1923. gada 29. septembrī. Pirms 101 gad1 stājās spēkā Tautu Savienības Lielbritānijai dotais mandāts agrāk Osmaņu impērijai piederējušās Palestīnas zemes pārvaldei. Līdz ar to oficiāli tika pasludināts, ka Palestīnas protektorāts ir ebreju dzimtene britu aizsardzībā. Vienlaikus Transjordānija (mūsdienu Jordānija) kļuva par autonomu arābu emirātu britu uzraudzībā.

Reklāma

Francijai tikmēr bija uzticēts mandāts Sīrijas un Libānas pārvaldei, kas arī pēc Pirmā pasaules kara bija atdalījušās no turku Osmaņu impērijas.

Londona uzņēmās palīdzēt ebrejiem izveidot Palestīnā "nacionālo mītni", vienlaikus kategoriski noraidot domu par ebreju valsti vai ebreju nacionālo pārvaldi šajā zemē. Tā laika britu politiķu formulējumā Lielbritānija apņēmās "aizsargāt visu Palestīnas iedzīvotāju civilās un reliģiskās tiesības, pārvaldot zemi saskaņā ar Tautu Savienības mandāta principiem". 

Vienlaikus bija skaidrs, ka nacionālās un dažādu konfesiju attiecības daudziem svētajā Palestīnas zemē ir kā bumba ar laika degli. 

Arābi ebreju pārceļotājus, kam tā bija bībeliska senču dzimtene, sāka aizvien vairāk uzskatīt par svešiem, bīstamiem ienācējiem. Tas turpmākajos gados un, kā zināms, pat mūsdienās, izraisīja daudzus nemierus un asiņainas sadursmes. Sākotnēji dumpjiem drīzāk bija ekonomiski iemesli. Proti, vairums lauksaimniecības zemju Palestīnā piederēja lielām arābu dzimtām, kas tās iznomāja apstrādei saviem tautiešiem. Savukārt ebreju organizācijas un mecenāti intensīvi uzpirka platības koloniju veidošanai, lielajiem arābu zemes īpašniekiem maksājot ļoti labas cenas. Agrākajiem apstrādātājiem, kam nomātie lauki bieži vien bija vienīgais iztikas līdzeklis paaudzēm ilgi, protams, nācās aiziet. Dusmas par notikušo vērsās nevis pret tautasbrāļiem, kas zemi bija iztirgojuši, bet gan pret atnākušajiem ebrejiem. Vēl viena lieta – ebreju kolonisti, ar entuziasmu metoties darbā un izmantojot laikmetīgas metodes un tehniku, saražoja krietni vairāk un lētāk nekā arābu lauksaimnieki, kas parasti turējās pie tēvutēvu paņēmieniem. Arābi aptvēra, ka viņu eksistencei Palestīnā zūd pamats. Sākumā bija protesti tikai pret zemes nodošanu ebrejiem, taču pamazām kaislības saasinājās un nemieri kļuva vardarbīgi. Jāatzīmē, ka šajā laikā uzplauka arī arābu nacionālisms un idejas par visu arābu apvienošanos kādā valstiskā veidojumā. Ebreju ieplūšana Palestīnā tika uzskatīta par draudu tādiem sapņiem.

Latvijas Sargs, 1923. gada 29. septembrī

Apcietināti bandīti. Rīgas kriminālpolicija uzgājusi kādu blēžu bandu, kuras dalībnieki uzdevušies par rakstniekiem, Nacionālās operas dziedātājiem, provizoriem, Nacionālā kluba priekšstāvjiem, Tautas nobalsošanas centrālkomitejas darbiniekiem un vākuši kā tādi ziedojumus ne vien Rīgā, bet arī citās pilsētās. Ar šo kriminālpolicija lūdz cietušos Rīgā un citur pieteikties kriminālpolicijas prefektūras namā 41. istabā. Kam nebūtu iespējams pašiem ierasties, tos lūdz iesniegt ziņojumus rakstiski, uzdodot vārdu un adresi un krāpšanas gadījumus.

Aptauja

Vai turpini sekot līdzi Izraēlas un "Hamās" karam?

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.