28. septembris vēsturē un senās avīzēs. Jelgava kļūst par pilsētu

1573. gada 28. septembrī. Pirms 450 gadiem, kā, pamatodamies vecās pilsētas kases grāmatās un pārskatos, apgalvojuši vēsturnieki, Jelgava saņēma pilsētas tiesības, ko tai piešķīra Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards Ketlers. Vienlaikus pilsēta pie Lielupes saņēmusi ģerboni – aļņa galvu purpursarkanā laukā.

Precīzais datums gan uztverams kā pieņēmums, taču skaidrs, ka senā Mītava, kas apdzīvota vēl pirms krustnešu parādīšanās, par pilntiesīgu pilsētu kļuva 1573. gadā, bet 1574. gadā jau bija noformējušies visi pārvaldes amati – birģermeistars, tiesas fogts, rāte un sekretārs. Bija gatavs arī pilsētas zīmogs, par kura izgatavošanu zeltkalim Ansim samaksātas 11 markas. 1578. gadā pilsētā bija 89 pilntiesīgi namnieki (patiesais iedzīvotāju skaits, protams, bija lielāks) un apmēram tik pat lubu un salmu jumtiem segtu vienstāva koka ēku. Jelgavā bija divas ielas, bet pilsētu ieskāva mežs. Sāņus no pilsētas, uz salas starp Lielupi un Driksu, slējās vēl 1263.–1266. gadā būvētā Livonijas ordeņa pils. Sākotnēji tika reģistrēti 12 amati, tostarp miesnieku, drēbnieku, audēju, kuros darbojās 18 "cunftīgi" meistari. Pozitīvu grūdienu attīstībai deva hercoga lēmums 1578. g. Jelgavu izvēlēties par savu rezidenci, taču vēl vajadzēja gadiem konkurēt ar Kuldīgu, lai 1642. gadā hercoga Jēkaba laikā Jelgava pilnīgi un galīgi tiktu pasludināta par hercogistes galvaspilsētu. 

Statuss veicināja strauju būvniecību, pils un pilsētas nocietinājumu uzlabošanu. 

Lai piepildītu nocietinājumu grāvjus un reizē apgādātu ar dzeramo ūdeni pilsētas iedzīvotājus, izraka tā saukto Jēkaba kanālu no Svētes upes līdz Driksai. Jelgavā 17. gadsimta vidū jau bija ap 300 namnieku māju, 120 krogi un aptuveni 5000 iedzīvotāju. Ielas gan ilgi palika nebruģētas. Diemžēl pilsēta savas ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ dažādos laikos bijusi pakļauta vairākkārtējai nopostīšanai karos. Tā piedzīvojusi epidēmijas, badu, ugunsgrēkus. Kā zināms, 1944. gada vasaras nogalē Jelgava tika nolīdzināta teju līdz ar zemi un no tās senatnes līdz mūsdienām ļoti maz kas palicis pāri.

Latvijas Vēstnesis, 1923. gada 28. septembrī

Ikšķile. Svētdien, 23. septembrī iesvētīja Ikšķiles Elkšņu skolu, kura atrodas vienā no visizpostītākiem apgabaliem. Skola uzcelta uz agrākās skolas drupām un izmaksāja 2 700 000 rubļu, no kuriem valdība devusi pabalstu 500 000 rubļu un kā aizdevumu 500 000 rbļ. Pārējo sedzis pagasts no saviem līdzekļiem. Iesvētīšanas ceremoniju vadīja profesors Kundziņš. Apsveikt bija ieradušies ministra biedrs Jaudzems, pamatskolu nodaļas vadītājs Melnalksnis, Pumpits, no iekšlietu ministrijas Klinklāvs un apriņķu valdes priekšsēdētājs Zvaigzne. Apsveikumos uzsvēra latvju centību izpostīto apgabalu atjaunošanā un centību pēc izglītības, kā arī Ikšķiles skolas vēsturisko vietu, kur pirms 700 gadiem vācieši uzcēla savu pirmo posteni. Svētku viesu bija ieradušies daudz, Vietējais vīru koris uzstājās ar dziesmām un mūzikas priekšnesumiem. Svinības beidzās ar kopmielastu, bagātu runām un bez alkoholiskiem dzērieniem.