2.2 °C
Latvijas futbola izlase un līdzjutēji ir vēsturiskā pirmā mača pret Angliju gaidās, tas notiks 24. martā, bet jau šodien Itālijā Latvijas U-19 izlase sāks Eiropas čempionāta kvalifikācijas elites raundu, spēkojoties ar mājiniekiem, Franciju un Spāniju.
Pirms lielā pārbaudījuma saruna ar U-19 izlases un "Grobiņas" galveno treneri Viktoru Dobrecovu.
Virslīgas otrajā kārtā uzvarējāt "Daugavpili", tas jums bija pirmais panākums turnīrā kopš augusta sākuma.
V. Dobrecovs: Kāds bija saskaitījis, ka nebijām uzvarējuši 221 dienu, svarīgi bija beidzot tikt pie trim punktiem, lai sajustu, ka varam, dabūtu iekšējo mieru.
Abos pirmajos mačos svarīgus vārtus guvāt pēdējās desmit minūtēs. Tas parāda komandas raksturu, fizisko sagatavotību?
Domāju, ka abus divus. Pirmkārt, laikam fiziskā sagatavotība, jo šogad darbs notiek profesionālāk, trenējamies divreiz vairāk nekā iepriekšējā ziemā. Agrāk bija viens treniņš dienā, tagad – divi.
Tad jums arī spēlētājiem jāmaksā divreiz vairāk?
Tā gan nav.
Profesionālim darba diena ir no rīta līdz vakaram, tādu ceļu izvēlējies. Pagājušajā gadā komandā bija studenti, kāds apvienoja futbolu ar darbu. Šogad tā nav, studenti mācās attālināti un var piedalīties visos treniņos.
Emīls Knapšis gūžas problēmu dēļ pagājušajā gadā nemaz netrenējās un tikai spēlēja. Kā viņam tagad ar veselību?
Domājām, ka problēmas turpināsies, neviens speciālists nezināja, kā situāciju uzlabot, bet izdevās atrisināt un tagad piedalās visos treniņos. Emīls vērsās pie Aigara Fadejeva, kurš atrada efektīvu veidu, no soļošanu karjeras laikam zināja, kas konkrēti ar gūžām notiek, tagad Emīls var trenēties pilnu slodzi.
Vai līdz ar budžeta palielināšanos augušas arī "Grobiņas" ambīcijas?
Tam jāiet kopā. Ja strādā vairāk, tad jāuzlabojas rezultātiem – vairāk iesējot, vairāk vari nopļaut. Nevēlamies būt pārspēlēs, bet gan stabila vidusdaļas komanda. Kāds ir budžets? Ciparus nezinu, bet krietni lielāks. Mums audzis arī apkalpojošais personāls – direktors, sporta direktors, mediju cilvēks, medicīna.
Runā, ka "Grobiņu" varētu papildināt Kaspars Dubra.
Visdrīzākais, ka ne. Tas nav saistīts ar finansēm,
jāskatās spēlētāja vecums, mēs ņemam spēlētājus, kuri var progresēt un palikt pie mums nākamajā gadā, ļaujot klubam attīstīties.
Kasparam ir 34, viņš var palīdzēt ar pieredzi, bet nez vai kļūt labāks.
"Grobiņas" un "Liepājas" spēles futbola sabiedrībā tiek gaidītas ar īpašu intrigu. Vai komandai tā ir papildu motivācija?
Protams, noslēpt to nevar, bet nevajag ieciklēties tikai uz "Liepāju". Prieks, ka ir papildu ažiotāža, futbolistiem arī tas nāk par labu, viņi gaida šīs spēles. Svētdien (1:4) mūs iegāza standartsituācijas, otrajā puslaikā spēlējām agresīvi un neko neļāvām veidot, bet sagaidīja standartu un iesita ceturtos. Visus vārtus zaudējām pēc individuālām kļūdām, mums jāpieliek šajā segmentā. Kopumā sezonas sākums virslīgā fantastisks – skatoties nevis rezultātus, bet spēles, daudz divcīņu, tiesnešiem jāpieņem grūti lēmumi. No visām komandām pozitīva enerģija. Mums ir jāstrādā, starta drudzis varbūt aizies un atvērsimies.
Latvijas U-19 izlasei nedēļas laikā jātiekas ar Itāliju, Franciju un Spāniju. Smagsvaru kompānija nebiedē?
Man kā trenerim patīkami atrasties šādā pulkā, Latvijas futbolistiem iespēja uzkāpt uz skatuves. Visi pretinieki noteikti ir draudīgi, katram citādāks stils.
Kāda ir stratēģija? Vai bez tā saucamā autobusa ir kādi citi varianti?
Ir varianti, bet svarīgi saprast – cik ļoti pretinieki piespiedīs mūs šajā autobusā sēdēt. Paši nekāpsim, mēģināsim spēlēt brīvu futbolu. Būs grūti nogriežņi, bet jāsaglabā disciplīna.
Mums pirmdien pārlidojums, otrdien pirmsspēles treniņš un trešdien jau jākāpj uz skatuves. Februārī bija pārbaudes spēles pret Horvātiju un Turciju, gandrīz visi no izsauktajiem spēlētājiem tajās piedalījās, klubi, arī ārzemju, nāca pretī un palaida, lai gan tas nebija izlašu logs. Tad daudzas lietas izrunājām un trenējām.
Latvijas U-19 izlase kvalifikācijas elites raundā jeb starp labākajām 28 izlasēm tiek trešo gadu pēc kārtas. Tas parāda jaunatnes futbola attīstības pozitīvo vektoru?
Jauniešu futbolā ir vieglāk konkurēt nekā pieaugušo līmenī. 20, 21 gada vecumā spēlētāji lēnām pazūd, meklējam risinājumu, lai tas nenotiktu. Latvijas futbolā pieeja un prasības mainās, akadēmijas strādā profesionālāk, jaunieši brauc uz ārzemēm, mums ir kandidāti no Itālijas, Horvātijas, arī tādi, kam ir Latvijas pase, bet dzimuši Lielbritānijā, Īrijā, viņiem citāda mentalitāte – Dani Aņisko, kurš gan šobrīd traumēts, Viktors Ohvovoriole. Puišiem liels potenciāls, ļoti brīvi jūtas, spēlējot futbolu, nav liela respekta – turki, horvāti, nu mums jāaizsargājas. Prasām spēlēt droši un viņiem labi sanāk, tā arī turpināsim.
Kā Zagrebas "Dinamo" akadēmijā veicas premjeres Evikas Siliņas dēlam Matīsam?
Cik izlasē redzēts, tad progresē. Tur viņš atrodas citā vidē, spēcīgi partneri, vienīgais, ka pagājušajā gadā trīs mēnešus bija muguras savainojums, tas mazliet piebremzēja. Februārī turnīrā Horvātijā pirmajā spēlē izmežģīja potīti, bet tagad viss kārtībā.
Vai Emīls Sprukts futbolu spēlēs tikpat labi kā tēvs Jānis agrāk hokeju?
Emīlam ir labas dotības un darbaspējas, bet jāsakārto mazliet galva, varbūt par daudz ieciklējas un domā.
Fadejevam bija unikālas metodes
Emīls Knapšis, "Grobiņas" uzbrucējs, 29 gadi: "Jau 19 gadu vecumā sākās sāpes gūžas rajonā, uztaisīju magnētisko rezonansi un ārsts pateica, ka jābeidz profesionālais futbols, jāliek protēze. Gadu nespēlēju, tad lēnām amatieros atsāku, jutu sāpes, domāju – kad sāks ļoti sāpēt, tad taisīšu operāciju. Braucu pie speciālistiem, jo bija cerība, ka to var kaut kā atrisināt, bet visi ieteica profesionālo futbolu aizmirst. Tad paziņa pastāstīja, ka ar celi bija problēmas un visi teikuši, ka jātaisa operācija, bet viņš aizbrauca pie Aigara Fadejeva un kļuvis labāk. Es arī sazinājos, aizbraucu, un Aigars atzina, ka to var atrisināt, pirmais speciālists, kurš neteica, ka jāoperē. Man tiešām kļuva labāk, pagājušajā gadā biju pie Fadejeva piecas reizes.
Pirms tam pāris fizioterapeiti atviegloja sāpes, bet Aigars gūžu caur visādiem punktiem spieda līdz asarām, un tas ļoti palīdzēja. Netradicionāli, atbrīvoja gūžu, lai sāk apasiņoties, jo bija kā aizrūsējusi.
Bija paredzēts, ka nākamajā reizē Aigars parādīs man vingrinājumus, bet diemžēl viņa vairs nav. Grobiņas klubā tagad ir ārsts no Spānijas, viņš nav Aigars, bet apmēram saprot, ko darīt. Man gūža nepareizi slogojas, muskuļi ātri aizsitas. Cik spēj, viņš palīdz un šobrīd varu trenēties, zinu tās metodes, kas strādā. Tādu cilvēku kā Aigars Fadejevs nebiju saticis, entuziasms, pārliecība, pirmo reizi lika man noticēt, ka viss būs labi. Un ar darbiem to apliecināja. Īpaša aura. Degsme. Savu lietu mācēja."
