Jūnijā pie lasītājiem nonāks Ilzes Eņģeles romantiski humoristiskais romāns "Nenotveramais Džo". "Nenotveramais Džo" daudziem būs patīkama atkalsatikšanās, jo Ilze Eņģele intensīvi rakstīja prozu laikā starp 2011. un 2018. gadu – noteikti atminaties tobrīd vēl sērijā "Lata romāns" iznākušās grāmatas "Kāzu tiešraide", "Mazā mis", "Labais cilvēks", arī fantastikas romānus jauniešiem "75 dienas", "Sektors 18-08" un citus.
Tad iestājās ilgāka pauze, bet šobrīd Ilze ir atgriezusies literatūrā – turklāt jaunā kvalitātē. "Nenotveramais Džo" ieved lasītājus aizraujošā un sarežģītā attiecību mudžeklī, kur ikviens kaut ko vēlas iegūt, un katram ir kaut kas slēpjams. Ir Vecgada vakars, valda viesību jautrība, visi atminas aizgājušo un ikviens uzrakstījis savu vēlējumu nākamajam, 2020. gadam. Jo tam taču jābūt izcilam, vai ne? Kas gan varētu noiet greizi?
Diezgan ilgi nerakstīji. Kādēļ iestājās pauze, un kā atšķiras Ilze Eņģele, kura 2017. gadā uzrakstīja "Pusnakts saules hronikas" no "Nenotveramā Džo" autores?
I. Eņģele: Bija periods, kad šķita, ka viss ir pateikts, nebija skaidrs, ko es gribētu stāstīt tālāk, lai gan bija ļoti daudz iesāktu darbu. Starp citu, arī šis sākts jau apmēram 2017.–2018. gadā vairākkārt pamests, pārrakstīts. Arī pasaulē notikumu kopums bija tāds, ka šķita – uz lielo pārmaiņu fona, pandēmijas, bet īpaši kara Ukrainā fona – rakstīšanai nav nekādas nozīmes; problēmas, ko vēlējos aprakstīt, šķita niecīgas un neaktuālas. Vairākas reizes sāku rakstīt, apņēmos, ka uzrakstīšu un iesniegšu, bet ilgi negāja, kamēr beidzot pienāca brīdis, kad sapratu, ka esmu gatava.
Man šajā laikā gadījies arī pārlasīt savas iepriekšējās grāmatas, un tas radījis dažādas izjūtas, arī izbrīnu – vai tiešām es to izdomāju?
Savā ziņā var tiešām teikt, ka tas ir cits autors, jo pagājis liels laika nogrieznis, esmu mainījusies, tāpat arī apkārtējā pasaule. Dažreiz šķiroju savas grāmatas – par šo man ir mazliet kauns, bet par šo nav. Bet tur jau vairs neko nevar padarīt, jo katrs darbs ir atsevišķa vienība, tās visas palaistas pasaulē, un tajā brīdī tās sāk dzīvot savu dzīvi, ar to vienkārši jāsamierinās.
Pārdomājot agrākās grāmatas, es nudien neredzu nevienu, par kuru vajadzētu kautrēties, kur nu vēl kaunēties. Bet kas lika atsākt rakstīt?
Šķita – atkal ir ko teikt. Un tad man vēl gadījās pareizā brīdī ieraudzīt, ka izsludināts kārtējais "Vakara romānu" konkurss un sapratu – ar kaut ko tā lieta jāsāk. Man tajā brīdī šķita, ka par šo es patiešām varētu izteikties – aprakstīt lietas un situācijas, kurās mēs, cilvēki, jūtamies ļoti pārliecināti, mūsu nākotne šķiet paredzama un saplānota, bet tā nemaz nav. Tādēļ manā romānā arī ir pandēmijas tēma – nevis pašas pandēmijas dēļ, bet kā ilustrācija tam, ka cilvēki bija rūpīgi saplānojuši 2020. gadu, tas atnāca – un visi nodomi izrādījās pilnīgi neīstenojami. Man tā šķita ļoti laba sižeta līnija. Lasītājs redz, ka darbība notiek 2019. gadā, zina, ar ko beigsies visi sapņi par nākamo gadu, bet tēli to nezina, un tieši tur arī rodas intriga.
Un izvēle piedalīties "Vakara romānu" konkursā? Mēs, protams, ļoti priecājamies, ka šīgada komplektu rotā "Nenotveramais Džo".
Izvēle piedalīties "Vakara romāna" konkursā man patiešām bija ļoti apzināta. Skaidrs, ka Latvijā rakstnieki vairāk vai mazāk ir sadalījušies pa izdevniecībām, bet man gribētos domāt, ka šī sērija – agrāk Lata, tagad "Vakara romāns" – ir īpašs Latvijas kultūras fenomens, vēstures liecība, kaut kas mazliet ārpus izdevniecību savstarpējās konkurences. Manuprāt, šos romānus var sadalīt ne tikai pa autoriem un žanriem, bet arī, piemēram, pa laikmetiem – ja visus romānus saliktu laika skalā, tur no pagātnes līdz nākotnei būtu vairāku gadsimtu nogrieznis. Teiksim – es gribu lasīt par 19. gadsimtu, par 20. gadsimta 50. vai 90. gadiem – un noteikti ir atrodami vairāki katram no šiem laikmetiem veltīti romāni. Katrs no tiem ir kā noteikta perioda fotogrāfija, jo tajos aprakstītas šī laika ielas, mode, mediji, sadzīve, aktualitātes – visdažādāko laikmeta liecību nospiedumi. Katru gadu tās ir 12 laika kapsulas, katrs sagatavo savējo un kopā rada viena gada Latvijas fotogrāfiju. Man patiktu, ja vēl vairāk autoru iesaistītos šajā sērijā, ja arī pieredzējuši rakstnieki skatītos uz to kā vietu, kur ielikt savu laika kapsulu.
Atceros, kad runājām par pašu pirmo romānu "Kāzu tiešraide", stāstīji, ka esi ļoti mērķtiecīgi lasījusi veiksmīgākos tobrīd vēl "Lata romānus", apzināti meklējusi tematisko aktualitāti.
10.4 °C


















































































































































































































































