20.2 °C
Ja velns Eiropas Savienības un Ukrainas attiecībās slēpjas sīkumos, tad tas, bez šaubām, meklējams jau uz pašas robežas, kur no vienas puses Ukraina, bet otrā Polijas valsts. To labi zina droši vien kāds tūkstotis latviešu, kas lielā kara laikā regulāri mēro ceļu pie ukraiņiem ar palīdzības kravām.
Ņemot vērā, ka neesam vienīgie aktīvie palīgi, tāpat daudz ir lietuviešu, igauņu un citu nāciju pārstāvju, tad ar dīvaino "čaklumu" robežas kontroles darbinieku izpildījumā pa šiem gadiem personiski iepazinušo cilvēku skaits ir ievērojams. Lai saprastu labāk, vien jānorāda, ka, braucot ārā no Ukrainas, gaidot uz robežas, iespējams pavadīt piecas sešas un pat deviņas stundas. Nekā citādi kā pazemojumu šo procedūru nav iespējams novērtēt. Redzot to un daudzu gadu garumā šķērsojot abu valstu robežas, tā arī nav tapis skaidrs, kāds iemesls šādam gausumam. Vārdos taču Polija, Eiropas Savienība kopumā ļoti atbalsta ukraiņus, taču jau ar pirmajiem soļiem jāsecina, ka kaut kas tomēr nav gluži tā.
Ja Ukraina ir vērā ņemams mūsu savienības sabiedrotais, kas turklāt ik dienas lej savu pilsoņu asinis par mums, tad nav saprotams, kādēļ joprojām uz robežas redzami plakāti ar norādēm par dažādiem pārtikas produktiem, ko aizliegts ievest Eiropas Savienībā. Labi zināms, ka no katras ukraiņu valūtas hrivnas noteikti procenti automātiski nonāk Ukrainas armijas budžetā. Vai nav tā, ka Varšava un citas lielās galvaspilsētas vispirms tuvredzīgi domā par saviem desu un sieru ražotājiem, ne to, ka, ļoti iespējams, pienācis laiks radikāli palīdzēt Kijivai, kuru grasāmies uzņemt savienībā. Taču arī te viss nav tik vienkārši – vieglāk, lai arī ar ilgu noņemšanos, pieņemt lēmumu par 90 miljardu aizdevumu ukraiņiem, nekā atļaut ukraiņiem pašiem lielu daļu līdzekļu nopelnīt. Vai jāatgādina senā patiesība, ka labāk iedot makšķeri nekā zivi? Līdzīgi jau piekto gadu izskatījusies militārās palīdzības sniegšana – tikai tik, lai ukraiņi noturas. Ja kaut nedaudz papūlamies un padomājam, kāda cena par to tikusi maksāta, maigi izsakoties, kļūst nelāgi.
Taču atgriezīsimies pie robežas ar visu laika nosišanu, stāvot pazemojoši lēnajā rindā. Man žurnālistiski veicies, ka esmu ik gadu ceļojis uz Ukrainu kopš 1997. gada, pārsvarā būdams pats pie stūres. Tas devis iespējas ne vien izteikties par iebraukšanu un izbraukšanu no Ukrainas, bet arī salīdzināt redzēto un piedzīvoto nepilnu trīsdesmit gadu garumā. Man nav ilgi jādomā, lai apliecinātu milzu izmaiņas, kas it visās jomās Ukrainā piedzīvotas. Sākot ar daudzu ceļu un automaģistrāļu izbūvi un beidzot ar pieejamo produkcijas klāstu lielveikalos. Tur ieiet allaž patīkami – laipna apkalpošana un kvalitatīvas preces – desu un sieru piedāvājums varbūt pat labāks nekā "Rimi". Šiem acīmredzamajiem panākumiem nebūtu lemts īstenoties bez pašas ukraiņu sabiedrības izaugsmes, tostarp ar lielu daudzumu jaunu izglītotu cilvēku. Jau kur tas laiks, kad savstarpējā saskarsmē varēju konstatēt, ka Ukrainas sabiedrība, to apliecinot divās revolūcijās Maidanā, skaidri soļo demokrātijas virzienā. Es to zinu, bet nezina Francijas valdības ministrs, kas pateicis, ka Ukrainu bez visu priekšnoteikumu izpildīšanas tomēr nevarot uzņemt Eiropas Savienībā.
KONTEKSTS
2022. gada 24. februārī Krievijas diktators Vladimirs Putins deva pavēli iebrukt Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija pierādījumu. Starptautiskā krimināltiesa (SKT) 2023. gada martā izdeva Putina aresta orderi par nelikumīgu ukraiņu bērnu deportāciju no okupētajām teritorijām Ukrainā.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties un reizi nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
