Guna Roze: Kaut kur burbulī

Pagājušajā nedēļā dažādos notikumos piedzīvoju gan komiskas, gan dramatiskas epizodes, kas turpmāk liks būt vēl piesardzīgākai, izvēloties informācijas avotus, kuros meklēt patiesību, kad tā ir būtiski svarīga.

Labāk zināmie un biežāk izmantotie avoti ir arhīvi, periodika, dzīvi atmiņu stāsti, izmeklēšanu materiāli. Arī māksla – literatūra, kino utt. (jo "tajā filmā bija tā!"). Sava patiesības versija ir arī mākslīgajam intelektam, tāpat arvien vēl ir cilvēki, kas paļaujas uz gaišreģu ziņām vai tām, ko saņem no tantēm uz soliņa. Informācijas burbuļi ir ne tikai pārsteidzoši atšķirīgi, bet arī konkurējoši – katrs ir ieinteresēts, lai tic tieši viņam.

Guna Roze, rakstniece, publiciste.

Foto: No personiskā arhīva

Vienā no pagājušās nedēļas patiesības meklējumiem piedzīvoju pat vairāku avotu kļūdas. Gatavoju sarunu šovu par savulaik izcilā un tautas mīlētā dziedātāja Andreja Lihtenberga mīklainās nāves apstākļiem. Vienīgās drošās patiesības, ka izmeklēšanas materiāli ir iznīcināti, un, ja arī bez paša nelaiķa bija vai ir vēl kāds, kurš zina, kas patiesībā notika, tad prasmīgi to noklusē. Mana interese bija tieši dažādās versijas, ko meklēju un arī atradu periodikā, tomēr tās daudz neatpalika no "viena tante teica" apgalvojumiem. Pat versijās ir rādītāji, kas nedrīkstētu atšķirties. Piemēram, dziedātāja augums – 196 vai tomēr 192 centimetri? Nieks vien, ja vien šie četri centimetri neliecinātu, cik nepārbaudīta informācija tiek pasniegta kā patiesība. Mēģināju noskaidrot arī, kādā adresē tolaik atradās prokuratūra, kas izmeklēja Lihtenberga lietu. Rezultāti bija skumji komiski – ielu nosaukumi mainīti, laikabiedri putrojās, presē adrese nav nosaukta, muzejs atbildi neatrada, bet MI ieteica uzmeklēt tā gada telefongrāmatu (labs padoms), tomēr ar milzu pārliecību nosauca... nepareizo adresi. Pareizā noskaidrojās tikai sarunu šova laikā no cilvēka, kas strādājis šajā prokuratūrā. Tātad pareizais avots būtu bijis arhīvu materiāli, ieskaitot telefongrāmatu.

Uz medijiem turpmāk paļaušos vismazāk divu iemeslu dēļ. To loma ir uzraudzīt varu, bet praksē arvien biežāk notiek otrādi. Tieši tāpēc mūsdienās bieži runā nevis par ideālu "ceturto varu", bet par ietekmes ekosistēmu. Otrs iemesls: satura veidotāji kļūst arvien paviršāki – arvien biežāk un bezatbildīgāk pieļauj nepieļaujamas faktu kļūdas. Lasītājam varbūt arī nav svarīgi, cik centimetru – 192 vai 196 – garš bija cilvēks, bet, mēģinot noskaidrot – pašnāvība vai tomēr slepkavība, tas var kļūt par izšķirošo pierādījumu. Žurnālisti (redakcijas, izdevēji, producenti – kam nu kurā gadījumā tas būtu jādara) aizvien retāk gatavos materiālus saskaņo ar informācijas avotu, kurš kļūdas varētu "izķert", lai tās netiktu tiražētas. Jo drukātais vārds veido vēsturi, dažkārt aplamu. Nākotnes students, žurnālists vai rakstnieks, pētot konkrētus vēstures faktus, atkal raksies periodikā, noticēs aplamam faktam un turpinās to tiražēt. Atzīšos, arī pati reiz uzķēros uz nepārbaudītu informāciju prestižā žurnālā un pēc piecpadsmit gadiem to atkal pasniedzu kā patiesību.

Tā nedrīkstētu būt, bet arī izmeklēšanu materiāli un tiesu lēmumi mēdz būt melīgi. Viens no Latvijā zināmākajiem advokātiem reiz teica: "Tiesā visi melo." Turklāt kutelīgās lietas kā Lihtenberga "pašnāvība" tiek noslepenotas vai arī iznīcinātas pirmajā minūtē pēc noilguma. Bet izmeklēšana ne vienmēr nozīmē procedūru, kas beidzas ar tiesu. Iespējams, tuvāk patiesībai tiek paralēlās izmeklēšanas, tostarp tuvinieki un žurnālisti, kas savā darbā nepieļauj paviršības.

Kā ar literāro patiesību – vēsturiskajām filmām, izrādēm, romāniem? Sestdien festivālā "Uz Tukumu pēc literatūras" dzejnieki Iveta Šimkus un Žebers filozofēja, vai dzejniekam ir morālas tiesības rakstīt par karu, ja pats neesi centies paslēpties no drona, ēdis zemi tranšejās vai atvadījies no nogalinātas ģimenes. Ja nē, vai visi pārējie poēzijas viedokļi nav tik vien kā savu sajūtu apcerēšana? Edmons Gonkūrs ir teicis: "Vēsture ir romāns par bijušo. Romāns ir vēsture, kas varētu būt bijusi." Patiesība vienmēr ir kaut kur pa vidu.