"Viņš spēj izkalt 200 naglas dienā." Kalējs Ģirts Bērziņš atklāj amata noslēpumus

Katru gadu Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Lielajā gadatirgū, kas šogad norisināsies no 7. līdz 8. jūnijam, godina amata meistarus. Šoreiz tie būs smēdes priekšnieki – kalēji. Par to, cik naglu dienā var izkalt, jauniešu interesi un pārmaiņām amatniecības nozarē stāsta kalējs Ģirts Bērziņš. Savukārt par topošo Sēlijas sētu, kultūras mantojuma saglabāšanu krīzes situācijās un nākotni vēsta muzeja vadītāja Zanda Ķergalve.

Kā iesākāt vasaras sezonu Brīvdabas muzejā?

Zanda Ķergalve: Ar svētkiem "Viena diena mūsmājās" pa īstam atklājām vasaras sezonu – no 1. maija atvērtas ir gandrīz visas eksponātēkas. Pagājušajā gadā, muzeja simtgadē, muzeju atdzīvināja amatieru teātri no visas Latvijas, bet šogad sētās darbojās paši muzeja darbinieki – pētnieki, restauratori, krājuma glabātāji, projektu vadītāji un pat juriste. Katrs demonstrēja kādu amatu vai prasmi, kas nu kuram piemīt un kas iederas attēlotajos laikmetos. Es biju saimniece Kurzemes sētā un rādīju, kā spēlēt kokli. Parasti ne visi darbinieki ir gatavi sadarboties ar cilvēkiem, īpaši tie, kuri ikdienā pieraduši strādāt vienatnē. Bet šoreiz visi bija druvā: tika pīti grozi, laboti spaiņi – viss notika!

Kas vēl gaidāms šovasar?

Mūsu pamatuzdevums līdzās materiālā kultūras mantojuma glabāšanai ir stāstīt un rādīt tradīcijas. Dzīvojam gada ritumā, sākot ar Meteņiem, Lielo dienu un Lieldienām, kam seko vasaras sezonas atklāšana, Lielais amatnieku gadatirgus un vasaras saulgrieži. Vēveros notiks Audēju diena, bet pēc tam mūsdienu amatniecības tirgus, kam atkal sekos rudens svētki. Tā dzīvojam šo saules ritu, stāstām par to.

Īpašs notikums ir Lielais amatnieku gadatirgus jūnijā, kas šogad notiks jau 53. reizi. Tā ir vieta, kur vienkopus pulcējas vairāk nekā 530 amatnieku un meistaru. 

Varēs iepazīties ar prasmēm, kuras kopš sendienām veic mūsu ļaudis. Paralēli notiks bagātīga kultūras programma: pasākumu vadīs stāstnieki un folkloristi Iveta un Vidvuds Medeņi, piedalīsies tautas muzikanti, teātris; būs dejas, mūzika – viss kā pienākas kārtīgam gadatirgum.

Tas nav tikai tirgus, bet arī amatnieku darbu izstāde, meistaru godināšana un prasmju izrādīšana. Kalēji, audēji, podnieki, pinēji nāk, lai rādītu, ko prot. Latvijā nav otras tik ilglaicīgas un ilgtspējīgas tradīcijas amatniekiem. Mūsu uzdevums ir noturēt kvalitātes latiņu, lai katrs apmeklētājs, kas kaut ko iegādājas, var būt drošs – šis atbilst tautas lietišķās mākslas pamatprasībām. Vai tas būtu tautastērps, kokle, keramikas izstrādājums, visam jābūt ar savu vērtību.

Ģirts Bērziņš: Galvenais kritērijs – roku darbs. Bet to noteikt kļūst arvien sarežģītāk. Tāpēc mums ir speciālistu komisija, kas izvērtē darinājumus.

Z. Ķergalve: Katru gadu vienu amata nozari ceļam godā. Šogad tie būs kalēji.

Ģirt, pastāstiet par savu ceļu līdz kalēja amatam. Kā tas sākās?

Ģ. Bērziņš: Brīvdabas muzejā strādāja mans vectēvs Pēteris Millers. Viņš piedzima 1910. gadā, bet divdesmitajos gados, pēc kara, tēvs viņu aizveda un atdeva par mācekli Bīriņkalējam. Tur viņš nostrādāja divus gadus, līdz kļuva par zelli. Pēc tam viņš pārvācās uz Upesciemu un sāka strādāt par kalēju. Kā jau kolhoza kalējam viņam bija jānodarbojas ar tehnikas remontēšanu un zirgu apkalšanu. Septiņdesmitajos gados viņš sāka strādāt Brīvdabas muzejā, kad te aktīvi sāka stutēt augšā sētas. Tā kā viņš bija specializējies būvkalumu, piemēram, logu, durvju un naglu, izgatavošanā, tad šeit viņam bija darba pilnas rokas.

Jau sešu gadu vecumā sāku iet pie vectēva uz Kaldabruņas smēdi vienā no muzeja ēkām, jo vajadzēja kādu, kurš mani pieskata. Apkārt bija mežs, tāpēc vectēvs man gatavoja bultas un lokus. Bet man pašam viņš lika taisīt uzgaļus bultām. Tad sākās nazīšu kalšana, jo bultas vajadzēja nospicēt, atzarot. 

Jutu, ka pats sāku prasīties pie vectēva uz smēdi. Vectēvs vairs nestūma malā, bet sāka rādīt, kas un kā. Sāku kalt sarežģītākas lietas. Mani nebiedēja apdedzināti pirksti vai tulznas un zilumi.

Pēc vectēva nāves muzejam vajadzēja kalēju. Tā kā mani jau visi pazina, piedāvāja nākt strādāt. Tieši toreiz netiku Lietišķās mākslas vidusskolā un nezināju, ko darīt. Tā nu sāku no nulles ar intuīciju un divām bilžu grāmatām – vienu čehu, otru vācu. Pirmajā darba dienā jau iedeva darbu – ņem un taisi. Tās bija viras Lurķa sētas vārtiņiem, kas tagad ir nolūzušas un šobrīd remontēju. Paša pirms 35 gadiem taisītas. Tagad skaidri redzu, ko toreiz izdarīju nepareizi. Jau tajā laikā nojautu, kuru vietu esmu par plānu uztaisījis. Pēc 35 gadiem izrādās, ka intuīcija bijusi pareiza.

Kādas prasmes ir nepieciešamas kalējam?

Tam ir jābūt asinīs, gēnos. Tā ir riebīga, smaga un dārga padarīšana. Viss ir netīrs un putekļains. Kalējam jāprot strādāt ar to pašu tehniku un instrumentiem, ko izmantoja pirms 400 gadiem. Klasiska kalēja ikdienas lieta ir naglas. Tās vajadzīgas visur – logos, durvīs, lādēs. Naglas kalšana ir arī sava veida meistarības mērs. Mans vectēvs mēdza teikt: "Ja uzskati sevi par īstu kalēju, tad nagla ir viss. Gribi pārbaudīt kalēju, tad palūdz, lai uzkaļ naglu." No tā, cik ātri, kādā leņķī spēj izkalt, var daudz ko pateikt par meistaru. Piemēram, vienai pūra lādei vajag ap 400 mazu nagliņu. Es pats varu kalt trīs naglas vienlaikus. Dienas laikā varu izkalt 200 naglas.

Z. Ķergalve: Pats pirmais nosacījums amatniekam ir pacietība. Varbūt šodien jaunajiem nav tik izteikta spēja ilgstoši koncentrēties uz kaut ko vienu. Bet tas nenozīmē, ka amatniecība iet zudumā. Gluži otrādi – darba tirgus rāda, ka interese ir. Arī jauni meistari ienāk tirgū.

Kas visvairāk patīk kalēja amatā?

Ģ. Bērziņš: Sāku kā kalējs, vēlāk pievērsos metāla priekšmetu restaurācijai, strādāju arī ar krāsainajiem metāliem. Pat grūti pateikt, kas no tā visa ir "visvairāk", darbs ir dažāds, un tas arī ir skaistākais.

Pirmkārt, tas ir radošs darbs. Katru reizi sanāk radīt kaut ko jaunu. Protams, daļa lietu atkārtojas, bet nav garlaicīgi. 

Man ir svarīgi, ka, restaurējot un atjaunojot priekšmetus to sākotnējā izskatā vai izgatavojot no jauna, tas paliks tepat, Latvijā. Šīs lietas neceļo prom, tās paliek šeit, mūsu zemē, un kalpos vēl nākamos simt gadus. 

Tā ir īpaša sajūta – ejot pa Vecrīgu, pēkšņi pamanīt skaistu klaudzēkli un atcerēties: "Paga, bet šo taču es pats taisīju pirms divdesmit gadiem!" Un redzēt, ka pēc divām desmitgadēm tas vēl aizvien funkcionē. Tas tiešām priecē sirdi. Man arī sanācis restaurēt vectēva taisītos kalumus. Piemēram, Usmas un Bornes baznīcas krustus – ar lielu prieku strādāju pie šīm lietām, jo tās ir nākušas ar lielu darbu.

Kā norit kalēja amata nodošana no vecākajiem meistariem jaunākajiem?

Agrāk bez mācekļa, zeļļa un meistara ceļa nevarēja iztikt. Kā gan citādi varēja iegūt zināšanas, ja ne no meistara? Šobrīd tas paaudžu cikls ir pārrauts. Ar interneta parādīšanos viss ir apgriezies kājām gaisā. Tagad ar videorullīšiem un sociālajiem tīkliem rodas ilūzija, ka nedēļas laikā var iemācīties arodu.

Agrāk mācekļu bija daudz, bet tagad jaunie vairs negrib iet pie meistara – negrib klausīties viņa norādījumus, izauklēt viņa garastāvokļus. Domā, ka visu iemācīsies no telefona. Un nu jau problēma ir arī tā, ka nav mācekļu – jaunie cilvēki vairs tik bieži nenāk uz darbnīcām, līdz ar to trūkst darbaroku.

Lai šodien strādātu ar vecajiem paņēmieniem, vajadzīgi arī vecie instrumenti un iekārtas. Tos uz vietas vairs neražo, jāmeklē ārvalstīs. Tas ir dārgi. Summas izklausās kosmiskas, bet, ja gribi strādāt ar koku, akmeni vai metālu pa īstam, tad ar to jārēķinās.

Z. Ķergalve: Kamēr ir amatnieki, kas reāli strādā ar saviem instrumentiem, tikmēr būs arī kāds, kas varēs zināšanas nodot tālāk. Tāpēc visu laiku organizējam amatnieku darba un prasmju demonstrējumus, lai cilvēki redz. Tāpēc arī izveidojām Audēju dienu Vēveros, kur pagājušajā gadā sabrauca ļoti daudz Latvijas audēju. Pasākuma ietvarā bija gan lekcijas, gan paraugdemonstrējumi – ne tikai kā auž, bet arī kā saliek stelles, kā izjauc. Katrā pasākumā piedomājam, lai būtu amatniecības demonstrējumi, jo 

nekad nevar zināt, kad atnāks kāds, kuru ieinteresēs šī prasme un radīsies vēlme pamēģināt. Jo meistars nedzimst vienā dienā – tas notiek ilgā, pacietīgā darbā.

Pagājušais Etnogrāfiskajam brīvdabas muzejam bija simtgades gads. Kādas pārmaiņas ir plānotas vai notikušas, ievadot simtpirmo gadu?

Mūsu ikdienas galvenais uzdevums ir rūpēties, lai unikālais kultūras mantojums – krājuma ēkas un sadzīves un saimniecības priekšmeti – saglabātos nākamajām paaudzēm. Krājumā joprojām atrodas vairākas vēl neuzstādītas ēkas. Piemēram, Sēlijas sēta, kuras izbūve ir laikietilpīgs process, kas prasa rūpīgus restaurācijas darbus. To ceram uzstādīt tuvāko 20 gadu laikā. Paralēli domājam par teritorijas sagatavošanu, tomēr nav tik liela rocība, lai šo procesu paātrinātu.

Ģ. Bērziņš: Cik tur kalumus vajadzēs… tūkstošiem.

Kādā stadijā ir plānotā muzeja krājuma ēka?

Z. Ķergalve: Valsts resursus šobrīd novirza citām, aktuālākām vajadzībām, tāpēc krājuma ēkas projekts ir palicis otrajā plānā. Muzejam šī ēka ir vitāli svarīga, tā mums ir un būs absolūta aktualitāte.

Nesen mūs apmeklēja ārvalstu kolēģi, kuri muzeju izvērtēja starptautiska projekta ietvaros, kas paredz nozares pārstāvjiem rādīt labākos risinājumus kultūras mantojuma saglabāšanai krīzes situācijās. Pēc vizītes viņi secināja: "Jums noteikti ir nepieciešama jauna krājuma ēka." Protams, mēs to labi apzināmies un ceram, ka to saprot arī lēmumu pieņēmēji.

Savukārt no savas puses esam izdarījuši visu, kas šobrīd ir mūsu spēkos: sagatavots projektēšanas uzdevums, izstrādāts laika grafiks ar skaidru darbu secību. Visi dokumenti ir iesniegti attiecīgajām institūcijām. Ceram, ka 2028. gadā šis jautājums varētu virzīties uz priekšu. Vajadzība pēc krājuma ēkas nemazinās, bet tieši otrādi – ar katru dienu pieaug.