Opera ir mana dzīve. Saruna ar operdziedātāju Daniilu Pogorilesu

Šodien, 21. maijā, Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos Georga Frīdriha Hendeļa operas "Flavio, langobardu ķēniņš" iestudējums augstu novērtētajā Baireitas Baroka operas festivāla 2023. gada inscenējumā, ko režisējis ievērojamais kontrtenors Makss Emanuels Cenčičs. Latvijas skatītājus gaida arī atkalsatikšanās ar jaunās paaudzes latviešu operdziedātājiem – Katrīnu Paulu Felsbergu (Emīlija) un Daniilu Pogorilesu (Lotario), kurš guvis arī starptautisku profesionālo pieredzi. Ar Daniilu tiekamies sarunā.

Galvenajās lomās iestudējumā – divi no šobrīd ievērojamākajiem kontrtenoriem pasaulē – iestudējuma režisors Makss Emanuels Cenčičs (Gvido) un Remī Bress-Feijē (Flavio).

… Langobardu ķēniņš Flavio iekāro sava padomnieka meitu Teodatu. Kaislība izraisa notikumu virkni, kurā savijas mīlas un politiskās intrigas, traģēdija un komēdija. Operu "Flavio, langobardu ķēniņš" Hendelis sarakstīja 1723. gadā. Pēc atkārtotām izrādēm 1732. gadā opernamu apritē "Flavio, langobardu ķēniņš" atgriezās vien 20. gadsimta 60. gados un uzskatāms par opermūzikas retumu.

""Flavio" ir īpašs darbs opermākslas vēsturē, jo balstīts patiesos faktos 17. gadsimtā – pirms Hendeļa laika. Opera atsaucas uz lorda Bolingbroka lietu: viņš tika notiesāts par slepkavību, bet vēlāk karaļa Čārlza II laikā attaisnots. Hendelis radījis "Flavio" kā politisku satīru, kurā kritizē absolūtismu – īpaši katoļu absolūtismu –, sasaistot operu ar šo vēsturisko gadījumu. Tātad tā nav tikai viegla izklaide, bet darbs par reāliem notikumiem un personībām. Šāda kombinācija ir reti sastopama baroka operā un padara "Flavio" patiesi unikālu," uzsvēris Makss Emanuels Cenčičs. Operas "Flavio, langobardu ķēniņš" darbība notiek laikmetā, kad valdīja karalis Čārlzs II, kurš operā pārstāvēts kā titulvaronis Flavio. Uz skatuves ir radīta Hemptonkortas pils gaisotne, un uzvedums veidots kā barokāla kinofilma.

Lotario lomas atveidotājs Daniils Pogoriless ieguvis bakalaura un maģistra grādu Mūzikas akadēmijā docenta Krišjāņa Norveļa klasē. 2022. gadā piedalījies prestižajā vokālistu konkursā "Operalia", tajā pašā sezonā debitējis Latvijas Nacionālajā operā ar Mazeto lomu Mocarta operā "Dons Žuans". Vokālās prasmes papildinājis jauno solistu programmā Florencē, kur debitējis uz Parmas Karaliskā teātra, Venēcijas operteātra "La Fenice" un Florences "Teatro della Pergola" skatuvēm.

Daniils Pogoriless: "Vēlos sniegt baudu latviešu klausītājiem, bet svarīgākais, lai katrs uznāciens būtu kā pakāpiens profesionālajā attīstībā ar pozitīvu adrenalīna devu."

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Vēl nesen jūs pazinām kā Daniilu Kuzminu. Kādēļ mainījāt uzvārdu?

D. Pogoriless: Ar politiku tam visai attāls sakars. Kuzminu, iespējams, ir miljoni, bet otru Pogorilesu nez vai kur varēs sastapt. Iedomājos – būtu labs vārds skatuvei. Uzvārds cēlies 19. gadsimtā, vietā, kur tolaik atradās Austroungārija, bet tagad rietumos ir Ukraina. No šīs zemes nāk mana vecmāmiņa. Tāds uzvārds bijis arī viņas vecmāmiņai, arī vecvecmāmiņai, arī vecvecvecmāmiņai… Uzzināju to nesen, un man bija liels pārsteigums. Šāds uzvārds bija ebrejiem, kuri cieta Otrā pasaules kara laikā. Tāpēc ļoti daudzi, ja ne visi no tiem, kas varēja saukties šajā uzvārdā, ir miruši, arī koncentrācijas nometnēs. Vēl viens apstāklis, kura dēļ vēlējos nēsāt manas senās dzimtas uzvārdu. Vecmāmiņa, kura piedzima kā Pogorilesa, ļoti sen jaunībā spēlējusi klavieres, arī tāpēc kopš maniem pirmajiem soļiem mūzikā, kopš manām pirmajām nodziedātajām notīm mani atbalsta, palīdz, klausās kopā ar mani ierakstus, un vēl pati kādu atsūta – es atradu jūtubē to un to, tu paklausies, man šķiet, tur galīgi garām dzied... Tā esmu arī savu vecmāmiņu ievedis operas pasaulē.

Pirms pāris gadiem kā vienīgais no Latvijas tikāt slavenā tenora Plasido Domingo iedibinātā prestižā vokālistu konkursa "Operalia" ceturtdaļfinālā. Kā tagad atceraties šo notikumu?

Mans pirmais uznāciens kā solistam uz Latvijas Nacionālās operas skatuves dēļiem. Pirms tam biju dziedājis korī. Bet nu aiz muguras nebija kora, priekšā nebija diriģenta, jādzied un vienam pašam jāpiepilda lielā zāle. Man bija divdesmit divi gadi. Godīgi sakot, nebiju konkursam gatavs ne fiziski, ne mentāli. Tagad palaikam paklausos ierakstu un... kauns. Skan gana amatieriski. Laikam gan nedrīkstu tā teikt, jo daudzi novērtē – brīnišķīgi… Bet es salīdzinu sevi šobrīd ar to, kāds biju pirms diviem gadiem. Kā debesis un zeme.

Kāda bija aizvadītā sezona?

Ļoti ražīga. Savā ziņā arī stresa pilna. Debitēju "Mīlas dzērienā" Belkores lomā. Divas dienas pirms tam bija gods dziedāt sezonas atklāšanas koncertā – pirmoreiz ar orķestri. Pēc tam devos atpakaļ uz Florenci, kur nupat pabeidzu divu gadu studijas. Nu esmu pavisam nopietns brīvmākslinieks. Bet tieši pēc Ziemassvētkiem negaidīti piezvanīja Operas galvenais diriģents Mārtiņš Ozoliņš: "Daniil, vari aizvietot saslimušu solistu Vecgada koncertos?" Kāpt uz skatuves vajadzēja jau nākamajā vakarā. Sāku mācīties repertuāru, stress pamatīgs. Bet nodziedāju četrus koncertus, kaut man vispār nebija plānots tajos būt. Īstas ugunskristības…

Jauniestudējuma muzikālais vadītājs Andris Veismanis sacījis, ka baroka mūzika uz Latvijas Nacionālās operas skatuves atkal skanēs pēc divdesmit gadu pārtraukuma un Georga Frīdriha Hendeļa opera "Flavio, langobardu ķēniņš" ļoti atšķiras arī no pārējās šī skaņraža mūzikas…

Opera būs ļoti skaista – ar vēsturiskajiem instrumentiem, teorbu un klavesīnu, kas dod savu skanējumu, ar pavisam citu dziedājumu. Tā nav "Salome" ar krāšņu orķestrāciju un metālpūšamo instrumentu jaudu. Baroka mūzika nav tāda kā Verdi radītā, kur caurviju attīstībā mūzika nepārtrūkst ne mirkli. Hendeļa operā ir ļoti daudz rečitatīvu, būs interesanti un izaicinoši to visu pasniegt publikai.

Vai kādreiz jau nācies dziedāt Hendeli?

Pilnā lomā nav, bet nedaudz pieredzes man ir, jo esmu sastrādājies ar diriģentu Māri Kupču, dziedājis viņa iestudētajās operās. Hendeli esmu dziedājis arī Itālijā, bet tur akcentēja vēsturiskumu, savukārt šajā uzvedumā saplūdīs labākais no abām pasaulēm – gan no vēsturiskā baroka Hendeļa mūzikā, gan mūsdienīgā attieksmē. Nav mēģināts pārveidot šo operu par modernu iestudējumu, viss ir ļoti klasiski un vienlaikus nekas nav pārspīlēts. Top ļoti reālistiska izrāde ar klasiskiem tērpiem. Man nupat bija laikošana – žaketes, žabo, zeķubikses… pilns komplekts Hendeļa operai, bet personāžu kustības nav samākslotas. Arī rečitatīvi nav vienkārši notis, tās ir intonācijas, pieturas punkti, no kuriem izriet īstās emocijas, kas uzvedumu padara fenomenālu, ļoti skaistu.

Jums ir sulīgs baritons, bet baritoniem vienmēr tiek ļaunie varoņi. Vai to pašu var teikt arī par jūsu galminieku Lotario?

Tieši tā arī ir. Īstenībā man šoreiz nav viegli. Esmu baritons, bet mana balss nav ar ļoti dramatisku skanējumu, vēl diezgan maiga, un esmu diezgan jauns tam, ko tagad daru šajā lomā. Režisora prasība mēģinājumu procesā bija kļūt vēl "ļaunākam": viss kārtībā, redzu, ka esat dusmīgs, tomēr dziedat pārāk smuki! Lūdzu, mēģiniet vēl "spicāk", vēl nazālāk... No maniem varoņiem Lotario laikam tiešām ir "visļaunākais" un mans pirmais solis uz dramatisko repertuāru.

Lotario cerēja, ka kļūs par Britānijas pārvaldnieku, bet karalis Flavio pēkšņi izlemj: nē, tu nebrauksi, uz Britāniju dosies Ugone! Tā sākas visi notikumi. Man ļoti patīk, kā režisors iestudējis manu pirmo āriju. Es palieku viens pats karaļa kabinetā un galvā virpuļo atriebības domas. Lotario paņem globusu, grasās to aizmest prom no skatuves, salauzt, bet te pēkšņi – nē, nē, to es nevaru, jo esmu lojāls savam karalim… Paķer grāmatu, tūlīt saplēsīs visas lapas – bet nē, tomēr nē, jo nevar zināt, kādas būs sekas. Pēc tam viņš smaida karalim sejā, bet pie sevis domā – gan jau tomēr atriebšos. Šī liekulība visas operas garumā man atmaksājas: esmu vienīgais, kuru nogalina uz operas skatuves. Parasti mirst soprānu varones (pasmaida), bet te zemākās balss īpašnieks krīt divkaujā, iet bojā līdzīgi kā ļaunais Skarpija "Toskā", kurš arī atvadās no dzīves otrajā cēlienā. Bet, no otras puses, manu varoni var arī saprast. Viņš ir aizvainots un pamatoti! Lotario bija visas tiesības valdīt pār Britāniju, jo viņš ir jaunāks, stiprāks, gudrāks… Un te pēkšņi karalis maina savu viedokli un sūta uz Britāniju otru pretendentu Ugoni, kurš ir vecāks, iespējams, muļķīgāks, un nav gatavs uzņemties vajadzīgo atbildību. Un tad mans Lotario ir ļoti vīlies: kādā sakarā tādas izmaiņas? Sirds nikna un trako. Viņš piedzeras, iesit pļauku sāncensim, krīt pilnīgā izmisumā. Vienīgais cilvēks, ko karaļa atraidītais padomnieks šajā situācijā var ietekmēt, ir viņa paša meita, kurai viņš var likt atsaukt saderināšanos ar sāncenša Ugones dēlu. Vienalga, ka nenotiks kāzas, ka tāpēc sāpēs paša meitai, bet par katru cenu jāparāda, ka arī viņa, Lotario, vārdam ir svars, ka arī viņš kaut ko nosaka. Pieņemu, ka vēlme kaut ko noteikt šajā dzīvē ir mums daudziem ļoti pazīstama. Tāpat kā nespēja to īstenot, kas var izraisīt dusmas. Un tu nezini, kā ar tām tikt galā.

Jūsu varonim karjeru izjauc, bet kāda ir paša nākotnes vīzija?

Vēlos sniegt baudu latviešu klausītājiem, bet svarīgākais, lai katrs uznāciens būtu kā pakāpiens profesionālajā attīstībā ar pozitīvu adrenalīna devu. Šobrīd opera ir mana dzīve, nekā ārpus skatuves jau nav. Apmeklēju sporta zāli, jo mūsu profesija prasa atlētiskumu. Operdziedātājus salīdzina ar olimpiešiem, jo mums jābūt gan sirdij kārtībā, gan ķermenim kustīgam. Uzturēt sevi formā man palīdz arī riteņbraukšana, skriešana, svarcelšana. Mans Lotario kostīms, piemēram, sver desmit kilogramus. Man ir uzpolsterēts pamatīgs mākslīgais vēders, ar kuru jāsadzīvo, jo skatītājs nedrīkst redzēt vai dzirdēt ne mazākās ciešanas manās kustībās vai balsī…

Kas jūs vispār valdzina operas mākslā?

Man liekas, patlaban notiek fizisko mediju atdzimšana. Bija brīdis, kad noliedza vinila plates, filmiņu fotoaparātus, pārgāja tikai uz digitālo. Tagad viss pieejams internetā, kinoteātra vietā nācis "Netflix", bet man šķiet, ka nupat cilvēkiem rodas vēlēšanās mākslā izbaudīt nepastarpināto, tiešo, īsto. Kāpēc izpārdots Nacionālais un Dailes teātris? Jo katra izrāde ir neatkārtojama, vienreizēja un cilvēks vēlas to piedzīvot. Tur arī operas valdzinājums. Internetā var dabūt jebko, bet tam nav tā vērtība, ko redzi un sajūti tieši šeit un tagad. Jo tas netiks atkārtots, netiks ierakstīts, un tu vēlies būt vienreizējam brīdim klātesošs. Šķiet, mana paaudze arvien vairāk novērtē tieši šo.