"Kāds mūsu vietā domās, lems vai palīdzēs – muļķu mierinājums! Par sevi jācīnās tikai pašiem, neviens cits to mūsu vietā nedarīs. Padošanās un braukšana uz ārzemēm nav risinājums. Kad vēl bija lati, nepilnu gadu pastrādāju Īrijā. Vairs to negribu, arī bērniem neiesaku. Esmu kurzemnieks un arī turpmāko dzīvi domāju saistīt ar šo vietu un jūru, kaut arī tagad grūti iedomāties, kā te kaut kas varētu mainīties arī uz labo pusi," saka Dzintars Lēmanis, viens no pieciem atlikušajiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem Miķeļtornī.
Šajā piejūras ciemā kādreiz, latviešu pirmās atmodas laikā, būvēti pat trīsmastu burinieki, bet salīdzinoši nesenos laikos bijusi skola. Arī sava bibliotēka, aptieka, veikals un, protams, tornis – viena no kuģu navigācijas bākām Kurzemes piekrastē. Faktiski pēdējais objekts ciemā, kas joprojām darbojas ne tikai vasarā, kad citā sezonā pamesto ciemu apsēžot atpūtnieki, bet cauru gadu. Publiski pieejama Kurzemes piekrastē augstākā bāka gan vairs neesot jau labu laiku, iežogotā teritorija ap torni apmeklētājiem ir oficiāli slēgta. Torni pieskata Dzintars ar dzīvesbiedri Mārīti, kuri slēgtajā teritorijā arī dzīvo.
Lai arī Miķeļtorņa bāka atrodas tikai 43 km no Ventspils, tā tomēr piederot Rīgas brīvostai. Šāda kārtība nejaušam iebraucējam var šķist dīvaina un neloģiska, jo Rīga ir apmēram 200 km attālumā. Taču vēl neloģiskāk šķiet Dzintara teiktais par to, ka pastāvīgie piekrastes iedzīvotāji, kuri nodarbojas arī ar zveju, jau otro gadu netiekot jūrā: zvejai nepieciešamās licences vienkāršam cilvēkam vairs neesot nopērkamas! Par pašu valstī izveidotajām dīvainībām, dzīvi pie jūras un perspektīvām – saruna ar Dzintaru Lēmani, sīkstu un lepnu kurzemnieku, kurš tāpat kā piejūras staltās priedes negrib pakļauties un liekties birokrātiskajiem absurdiem.
Esat vietējais?
Dz. Lēmanis: Ne gluži. Ventspilnieks. Pirms gadiem deviņiem dzīve apmeta kūleni, sagāju kopā ar jaunības dienu simpātiju. Tā arī sāku dzīvot Miķeļtornī. Mārīte gan ir vietējā, viņas senčiem ar šī ciema bāku visu laiku bijusi saistība, tagad torņa pieskatīšanu turpinām mēs. Tas gan nav algots darbs, tomēr šiem pienākumiem ir savas priekšrocības, jo ar torņa saimniekiem ir vienošanās – kamēr pieskatām torni un teritorijā esošās ēkas, varam te dzīvot.
Iešana jūrā bija peļņas avots?
Nepavisam, vairāk kā vaļasprieks un arī pašu iztikai, ciemiņu pacienāšanai. Kopš te dzīvoju, kūpinātas zivis mājā bija vienmēr. Līdz 2023. gadam, jo tad izdomāja, ka jāmaina atļauju izsniegšanas kārtība – licences pirkšanai sāka rīkot izsoles.
Līdz tam licencēm cena bija fiksēta – 7,50 eiro. Taču tagad izsoles laikā tā var sasniegt 140 eiro vai pat vairāk. Piekrastes zvejnieki jau nav nekādi miljonāri!
Pērn jūrā vēl gāju – ar paziņu, kuram licence bija. Šogad neesmu bijis, jo vairākas reizes pacelta arī maksa par iebraukšanas atļauju automašīnai, lai uz jūras krastu pievestu laivu. Līdz ar to vietējiem ar zveju viss ir beidzies. Pie jūras dzīvojam, bet zvejot nedrīkstam!
12 °C
