Riteņbraukšana jau sen vairs nav tikai brīvā laika pavadīšanas veids un velosipēds nav tikai hobija pārvietošanās līdzeklis – tas ir kļuvis par ikdienas transporta veidu daudziem Latvijas iedzīvotājiem. Arvien vairāk cilvēku izvēlas pārvietoties ar velosipēdu, lai izvairītos no sastrēgumiem, samazinātu izdevumus par degvielu, uzlabotu fizisko formu un rūpētos par vidi.
Tomēr, lai arī velobraukšana šķiet brīva un vienkārša, tā nav bez riskiem. Ceļu satiksmes negadījumi, velosipēdu zādzības, traumas un citi neparedzēti atgadījumi ir daļa no realitātes. Un šeit sākas jautājums – vai pietiek tikai ar ķiveri un piesardzību? Vai arī noderētu papildu drošības tīkls?
Mīts: Velosipēdistiem negadījumi notiek reti.
Bieži sastopams uzskats, ka ar velosipēdu nekas slikts nenotiek – it īpaši, ja pats brauc mierīgi, ievēro satiksmes noteikumus un esi uzmanīgs. Taču realitāte diemžēl nav tik vienkārša. Pat ļoti piesardzīgi velosipēdisti var nonākt situācijās, kurās nav iespējams izvairīties no sadursmes vai kritiena. Nevienmērīgs ceļa segums, neparedzama auto vadītāju rīcība, pēkšņi šķēršļi uz ceļa, citu satiksmes dalībnieku neuzmanība – tie visi ir riski, ar kuriem sastopas pat pieredzējuši braucēji.
Saskaņā ar Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) apkopotajiem datiem, Latvijā ik gadu ceļu satiksmē tiek traumēti vairāki desmiti velobraucēju. Šie skaitļi svārstās, taču katru gadu tiek reģistrēti ne tikai viegli, bet arī smagi negadījumi – tostarp ar letālām sekām. Diemžēl statistika atklāj tikai daļu no kopainas. Liela daļa negadījumu netiek ziņoti vai fiksēti oficiālajās datu bāzēs, jo tie notiek ārpus pilsētām, uz meža takām vai mazāk noslogotiem lauku ceļiem, kur palīdzība netiek izsaukta, un cilvēki paļaujas uz saviem spēkiem.
Jāpatur prātā, ka negadījuma sekas bieži vien skar ne tikai pašu velobraucēju. Ja sadursmes rezultātā tiek sabojāts citas personas īpašums – piemēram, automašīnas virsbūve, žogs vai pat kāda cita velosipēda daļas –, vai arī tiek traumēts kāds garāmgājējs vai gājējs, tad atbildība gulstas uz velobraucēja pleciem. Tas nozīmē, ka šādās situācijās jāsedz ne vien savi medicīniskie vai remonta izdevumi, bet arī jākompensē trešajām personām nodarītie zaudējumi. Šie izdevumi var sasniegt ievērojamus apmērus – pat vairākus tūkstošus eiro.
Piemēram, kritiena gadījumā, ja tiek gūta trauma, kas prasa operāciju vai ilgstošu rehabilitāciju, izdevumi par ārstēšanu var ievērojami pārsniegt valsts segto minimumu. Turklāt, ja velosipēdists pats kļūst darbnespējīgs, tas var radīt papildu finansiālu slogu ģimenei. Tādēļ šie riski nav tikai teorētiski – tie ietekmē ikdienas dzīvi, veselību un finansiālo stabilitāti.
Tāpēc ikvienam, kurš regulāri lieto velosipēdu, neatkarīgi no tā, vai tas ir ikdienas transports vai brīvā laika izklaide, būtu vērts apsvērt, kā vislabāk pasargāt sevi un savu maciņu no šādiem neparedzētiem gadījumiem. Un viena no saprātīgākajām izvēlēm šajā ziņā ir apdrošināšana – kā papildu drošības spilvens, kas palīdz ne tikai atgūties pēc nelaimes, bet arī nodrošina mierīgu prātu ikdienas gaitās.
Mīts: Velosipēds ir pārāk lēts, lai to apdrošinātu.
Velosipēds nav auto – tā ir taisnība. Taču vai tas nozīmē, ka tā zādzības vai bojājuma gadījumā zaudējumi būs nenozīmīgi? Diemžēl nē. Daudziem cilvēkiem velosipēds maksā vairākus simtus, pat tūkstošus eiro, nemaz nerunājot par elektrovelosipēdiem, kas kļūst arvien populārāki.