15.3 °C
Mākslas vēsturniece Ingrīda Burāne dalās maijā piedzīvotajos kultūras iespaidos.
Maijs, kā zināms, ir lapu vai sējas mēnesis. Un Latvija gana salapojusi, saziedējusi visās krāsās, iespējamajās ziedgalviņu formās. Arī mākslā. Pat neatceros, kad vienlaikus muzeju un galeriju izstāžu telpās būtu skatāmi tik daudzi vērtīgi un interesanti glezniecības darbu kārtojumi. Šoreiz daži vārdi tikai par trim ekspozīcijām, kuras uzrunāja tieši, dziļi, paliekoši un kuras katram interesentam iespējams vēl redzēt, atklāt, prātu un dvēseli mundrināt.
Trīs autori vēl nebijušā redzējumā
Tukuma muzejā mākslinieka 130. jubilejai veltītā izstāde "Klasiskais modernists Uga Skulme" (1. marts–22. jūnijs, 37 darbi), Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas torņa izstāžu zālē Edvīna Kalnenieka piemiņas izstāde "Nokrāsu maiņa – gaismā un ēnā " (6. maijs–29. jūnijs, 19 darbi) un Rīgas galerijā "Daugava" – mākslinieces Felicitas Pauļukas simtajai dzimšanas dienai veltīta ekspozīcija "Tornis" (9.–31. maijs, vairāk nekā 30 darbi, ne visi izvietoti pie sienām pamatekspozīcijā, daļa zīmējumu – atsevišķi, bez ierāmējuma). Visas izstādes ir vērtīgas, nozīmīgas mākslinieku radošā darba izpratnei un mākslas vēsturei kopumā, jo dod atkal jaunu atziņu un asociāciju loku, redzējumu. Tāpēc īpaša pateicība visiem, kas devuši iespēju satikties ar augstas raudzes mākslas darbiem pilnvērtīgās un nopietni sagatavotās ekspozīcijās. Protams, katrs no trim māksliniekiem ir absolūti suverēns meistars ar savu vietu un nozīmi, plašāka informācija par viņiem nav grūti sameklējama. Tiesa, Felicitas Pauļukas radošā darbība būtu nākamībā atklājama apjomīgā reprodukciju albumā. Ugas Skulmes darbi redzami vairākos kopojumos, Edvīna Kalnenieka gaitu var izstaigāt monogrāfijā (Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja izdevums, 2019). Tomēr, kaut arī aizvien nedaudz pasmaidu par vēlēšanos māksliniekus "novienādot", meklēt kopīgo, ne atšķirīgo, šoreiz minēšu to, kas viņus vieno.
Pirmkārt, visas trīs ekspozīcijas ir unikālas, jo tajās darbu lielāko kopumu veido gleznojumi no privātkolekcijām. Reta iespēja redzēt nezināmo jaunā attiecību kopsummā, tātad atklāt katru meistaru vēl nebijušā redzējumā. Tas ļauj teikt, ka izstādes papildina apjausmu par Latvijas mākslas vēstures neizdibināmību. Patiesībā jau to var teikt gandrīz par katru labu izstādi. Jo lielu meistaru darbu nebijis kārtojums aizvien citās telpās un ekspozīcijās veidotāja sapratnei dod to jaunatklāsmes dimensiju, kas ne vienmēr konkrētos vārdos tverama un izsakāma.
Droša roka, gudrs prāts un jūtīga dvēsele
Otrkārt, ekspozīcijas rāda realitātes tēlojuma plašumu un dziļumu, ja ainavu, aktu, portretu, figurālu kompozīciju un citus izteiksmes veidus īsteno droša roka, gudrs prāts un jūtīga dvēsele. Ugas Skulmes darbu kārtojumā skaisti atklājas viņa noskaņās bagātie portreti un dabas fragmentu vispārinājumi. Izstādei atlasīti darbi, kas saistīti gan ar mākslinieka dzimto Jēkabpili, gan ar Tukuma novada vietām, kuras mākslinieks savas dzīves laikā bieži gleznojis – Lestene, Irlava, arī citas Ugas Skulmes dzīves vietas, piemēram, Ogre un tuvinieku iemūžinājumi. Ja ir iepazīta mākslinieka sarakstītā "Atmiņu grāmata" (Rīga, "Neputns", 2013), tad gleznu vizuālie nolasījumi papildinās ar paša mākslinieka komentāriem par laiku, cilvēkiem, notikumiem. Edvīna Kalnenieka darbu ekspozīcijā īpašu tonalitāti arī piešķir darbu atlase – vēl līdz šim neeksponēti mākslinieka pēdējo dzīves gadu darbi, jo sevišķi lielformāta figurālas kompozīcijas, jo līdz šim bija nostiprinājies priekšstats, ka mākslinieks pārsvarā ir kluso dabu pētītājs. Par Felicitas Pauļukas gleznojumu skati – pārsteigums. Gan kārtējo reizi pārliecinoties par viņas talanta un prasmes it kā bezierobežojumu varēšanu, gan iepazīstot līdz šim neredzētus portretus un cilvēka ķermeņa studijas. To piebilstu tāpēc, ka mākslinieces dzīves laikā bija iespēja vairākkārt kopā ar viņu pārcilāt viņas pabeigtos darbus vai sagataves, uzmetumus, vingrinājumus pabeigtos un nepabeigtos zīmējumos. Tolaik dzirdētie komentāri arī galerijas "Daugava" sienās daudz palīdzēja ievērot to, kam varbūt kādreiz skats bija pārslīdējis bez dziļākiem pārdomu lokiem.
Treškārt, visi trīs lielie meistari ir saistīti ar trauslo, krāsaino putekļu – pasteļa glezniecību. Tiesa, Ugas Skulmes izstādē šoreiz izvēlēti tikai eļļas gleznojumi (izņemot vienu zīmējumu), bet vispārzināms fakts, ka meistars teicami pārvaldīja niansēto tehniku un bijusi pat iespēja redzēt Ugas Skulmes pasteļu izstādi (1970, Valsts mākslas muzejā, tagad – Latvijas Nacionālais mākslas muzejs). Katrā ziņā nav iespējams runāt par Latvijas pasteļglezniecības vēsturi (arī ietekmju, pārmantojamības formām), pietiekami negodājot to plašo un ietekmīgo mantojuma daļu, kuru veido Ugas Skulmes, Felicitas Pauļukas un Edvīna Kalnenieka ieguldījums. Šis pieminējums nav lieks, jo tas tikai pastiprina visu trīs izstāžu nozīmību. Arī tāpēc, ka pastelis vairāku iemeslu dēļ mūsdienu mākslā ir visai reti izmantota tehnika. To nosaka pasteļa klusinātais un intīmais raksturs, kurš prasa no mākslinieka teicamas zīmētāja spējas un prasmes. Realitātes atveidojumā, skatījumā, jaunradīšanā zīmējumam ir viena no būtiskākajām lomām. Tāpat kā pasteļglezniecībā krītiņa klājuma veidam – svītrinājums, ieberzējums, līnijas plūdums vai aprāvums, krīta vilciena smagnējība vai vieglums uz audekla, papīra pamatnes. Krāsu pigmenti bez saistvielas ir vissedzošākie un, iespējams, arī rada to ilūzijas izpratni, kas ļauj skatītājam sajusties kā personīgi, tieši, ļoti privāti uzrunātam. Sarunai par klātbūtni un pārlaicīgumu.
Meistarības neizsmeļamība
Vēl viens aspekts, kas tuvina Ugu Skulmi un Edvīnu Kalnenieku, ir darba gaitas Latvijas Mākslas akadēmijā. Abi strādājuši Zīmēšanas katedrā (Skulme: 1941 un 1945–1963, Kalnenieks: 1974–2020), bijuši arī katedras vadītāji un profesori. Tas nozīmē, ka abu meistaru ieguldījums akadēmiskā zīmējuma nostiprināšanā, mācīšanas metožu veidošanā, vairāku paaudžu studentu spēju izkopšanā nav par augstu novērtējams. Šīs lappuses akadēmijas vēsturē vēl jāieraksta, ņemot vērā arī zinātniskā darba daļas, kas prasījušas pasaules mantojuma apguvi un pamatdisciplīnas teorētisko izpēti. Zīmējums un pastelis prasa augstu disciplinētības pakāpi, kurai neder ne eļļas glezniecības pārveides iespējas, ne akvareļa pludinājuma vieglums. Savā laikā viens no nozīmīgākajiem un veiksmīgākajiem Latvijas Mākslas akadēmijas rektoriem Indulis Zariņš, kurš pats bija teicams akvareļglezniecības un pasteļglezniecības meistars, komentējot savu attieksmi pret tehnikām, kurās strādā, teica: "Phē, akvarelis ir tikai ūdens un pastelis ir tikai putekļi..."
Ugas Skulmes, Felicitas Pauļukas un Edvīna Kalnenieka izstādes rāda, ka pāri tehnikai un tās iespējām, pāri stiliem un virzieniem, pāri redzamā apzīmējumiem un tulkojumiem vienmēr no jauna atklājama mākslinieka personības un profesionālās meistarības neizsmeļamība.
Aptauja
Kā tu vēlētos lasīt portāla LASI.LV saturu?
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
Ko tu saņemsi:
- Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
- Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
- Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
- Gata Šļūkas karikatūru
- Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu
