Misiņa vārda pilnvērtīga saglabāšana LU bibliotēkas struktūru nosaukumā būtu tikai loģisks lēmums. Pagājušajā nedēļā kļuva zināms, ka vairāki literatūras nozares pārstāvji atklātā vēstulē iebilst pret Misiņa bibliotēkas "ieplūdināšanu" Latvijas Universitātes (LU) bibliotēkas Speciālo krājumu nodaļā.
"Misiņa bibliotēkas nonivelēšana (..) bez jebkādiem profesionāliem argumentiem par šādu radikālu pārmaiņu nestiem ieguvumiem var radīt tikai neizpratni Latvijas sabiedrībā," pauž vēstules parakstītāji – literatūrzinātniece Gundega Grīnuma, rakstnieks Ēriks Hānbergs, literatūrzinātniece Ieva Kalniņa, valodniece Sarma Kļaviņa, rakstnieks un Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze, publicists Voldemārs Hermanis, grāmatzinātnieks Viesturs Zanders, literatūrzinātniece Janīna Kursīte-Pakule, rakstnieks Jānis Lejiņš, režisore Virdžīnija Lejiņa un citi.
"Kultūrzīmes" noskaidroja, kas tad īsti notiek ar Misiņa bibliotēku un vai ir plānots pienācīgi saglabāt Jāņa Misiņa vārdu un krājumu vienā veselumā.
"Nestrēbjam karstu"
It kā gaidāmo Misiņa bibliotēkas likvidāciju daudzi kultūras darbinieki kā karstu kartupeli apspriež jau kopš maija sākuma. Diskusiju uzsāka LU Atomfizikas un spektroskopijas institūta Atomfizikas, atmosfēras fizikas un fotoķīmijas laboratorijas pētnieka Jāņa Blahina ieraksts sociālajos tīklos: "Zibens no skaidrām debesīm. Zinām taču, ko Latvijai nozīmē Misiņa bibliotēka? Bet zina ne visi, jo ar tikko kā Kitenberga parakstītu pavēli Latvijas Universitātes Misiņa bibliotēku likvidē! Kam izdalīs fondus un grāmatas jeb tās sadedzinās, tas vēl nav atklājies. Vieglu smilti, Latvijas valsts! Mana salauztā sirds tiks apglabāta kopā ar Tevi."
Ieraksts ātri apskrēja vai visus Latvijas kultūras cilvēkus, ar to dalījās teju simt reižu, un jau pēc dažām stundām LU zinātņu prorektors Gundars Kitenbergs "Facebook" ziņā skaidroja: "Nestrebjam karstu. Misiņa bibliotēka nekur nepazūd. Bibliotēku konsolidācijas procesā tiek sakārtota struktūra. Speciālo krājumu nodaļa ietver arī Misiņa bibliotēku. (..) Būtībā ir tikai struktūras pārmaiņas."
Misiņa bibliotēka. Vēsture
Vecākā un pasaulē viena no pilnīgākajām latviešu literatūras krātuvēm – Misiņa bibliotēka – aizsākusies krietnu laiku pirms Latvijas Universitātes, kura dibināta 1919. gadā. Par Misiņa bibliotēkas dibināšanas datumu tiek uzskatīts 1885. gada 19. septembris, kad izcilais latviešu bibliogrāfs Jānis Misiņš (1862–1945) saņēma Vidzemes gubernatora atļauju savās tēva mājās atvērt privātu bibliotēku. 1925. gadā, nododot bibliotēku Rīgas pilsētai, tās krājuma inventāra grāmatā bijis 28 000 ierakstu. Tolaik dzejnieks un rakstnieks Edvards Virza bibliotēkai devis trāpīgu un dziļu raksturojumu: "Kas Misiņa bibliotēka ir? Tā ir grāmatā pārvērsta un plauktos noguldīta tauta."
1945. gadā bibliotēka pārcēlās uz jaunām telpām Skolas ielā 3, kur tās bija pietiekamas tobrīd fondos esošajiem 77 000 eksemplāru. Gadu vēlāk Misiņa bibliotēka tika nodota Latvijas PSR Zinātņu akadēmijai, un 1954. gadā, nesaplūdinot fondus, administratīvi tika apvienots Fundamentālās bibliotēkas un Misiņa bibliotēkas darbs.
Rūpēs par bibliotēkas likteni
Misiņa bibliotēka, no kuras daļa padomju okupācijas laikos tika noglabāta Latvijas PSR Galvenās literatūras pārvaldes Speciālajā fondā, proti, "specfondā", sauktā arī par "grāmatu cietumu", līdz šim laiku laikos izdzīvojusi.