6.2 °C
Tās ir divas atšķirīgas pasaules – kara zona ar karavīriem un civiliedzīvotājiem frontes tuvumā un otra aptuveni 700 kilometru attālumā no kauju vietām.
Pirmajā ir neiedomājami daudz ciešanu, kas saistītas ar ikdienas apdraudējumu, lielu varbūtību tikt nogalinātam, kamēr otrajā – šeit, Ukrainas galvaspilsētā un tās tuvumā vienkāršā vērojumā šķietami rit pilnīgi mierīga dzīve. Kijivā, protams, arī pastāv gaisa uzbrukuma draudi, tomēr bīstamība ir ievērojami mazāka.
Šķiet pārsteidzoši, ka ceturtajā lielā kara gadā, kas nav atnesis lielas cerības uz mieru, pretēji daudzu nogurumam un apjukumam, par ko stāsta viens otrs, tiek atvērti jauni veikali un izremontēti nopostītie, strādā elegantas kafejnīcas, un darba netrūkst arī celtniekiem. Taču atliek aprunāties ar vienu, otru, trešo cilvēku, un kara klātbūtne atklājas pilnā mērā. Tikai retais var teikt, ka viņa ģimene nav cietusi. Zaudējuši kādu radinieku frontē, vai pametuši visu savu iedzīvi tagad krievu okupētajā teritorijā un atraduši glābiņu tālāk no kara zonas.
Eiropiešiem jāapzinās briesmas
Aleksandru Homenko, 56 gadus veco vēstures zinātņu kandidātu, satieku viņa dzimtajās mājās Kijivas tuvumā Hostimeļā, vietā, kas krievu iebrukuma sākumā kļuva par vienu no aktīvākajām kauju vietām. Tas labi redzams joprojām, jo no vairākām privātmājām, dažām visai prāvām, palikušas vien apdrupušas sienas, apliecinot šeit izcīnīto kauju smagumu. Arī Aleksandra māja nav bijusi izņēmums, mīnas trāpījums bija tai izrāvis veselu posmu vienā no sienām, šķembas sacaurumojušas jumtu, nolauzušas augļu kokiem daļu no zariem. Tomēr šis postījums bijis salīdzinoši vienkārši likvidējams, ķieģeļu siena pārmūrēta, uzklāts jauns jumts un ielikti pāris jauni logi. Aleksandrs tagad izbauda mājas dzīvi, jo tikai pirms desmit dienām atgriezies no īstas elles, atradies pirmajā frontes līnijā 76 dienu garumā.
Dzeram kafiju, Aleksandrs laiku pa laikam aizdedzina nākamo cigareti. Viņam svarīgi pastāstīt, ar kādiem netīriem paņēmieniem karo Krievija. Aizvien vairāk tiek lietoti ķīmiskie ieroči, gāzu uzbrukumi kļuvuši par ikdienu. Iespējams, krievi izmanto arī indīgo vielu, kas līdzīga labi zināmajam "Novičok". Ar tādu, piemēram, tiek apziesta munīcija, arī droni. Neko no tā nedrīkst aiztikt. Dažos gadījumos lietota tāda gāze, pret kuru lāgā nav palīdzējušas gāzmaskas.
"Eiropiešiem jāzina, ka šis karš un arī iespējamais uzbrukums Eiropai būs ļoti netīrs. Krievijai nav nekādu likumu vai konvenciju, ko tā ievērotu.
Ja viņi var gūt panākumus ar ķīmiskajiem ieročiem, tad lietos tādus, ja uzskatīs, ka sasniegt mērķi palīdzēs bioloģiskie ieroči, tad izmantos tādus," spriež Aleksandrs.
Dzīve pozīcijās pamatā paiet pazemē, pavisam reti nakts sākumā vai rīta agrumā izskrienot ārā pēc mantības, kas nomesta ar dronu. Pārējā laikā vīri atrodas blindāžā, pat apkārtni novēro nevis viņi paši, bet dronu operatori. Arī krievu kājnieku uzbrukumu galvenokārt atvaira ar dronu un artilērijas palīdzību. Gadījumā, ja uzbrucējiem izdevies pietuvoties, tad vīri metas ārā no blindāžas un atklāj uguni no strēlnieku ieročiem. "Tie ir "gaļas uzbrukumi" – nāk kājām kādi astoņi, desmit cilvēki vai brauc ar motocikliem. Parasti mūsu dronisti, citreiz iesaistās arī artilērija, iznīcina gandrīz visus. Varbūt vienam izdodas izlauzties un viņš kaut kur paslēpjas. Gaida, ka nākamajā uzbrukumā varbūt izdzīvos vēl kāds un viņi tad kopā varēs mums uzbrukt. Reiz viens tāds bija pielavījies pie manas blindāžas. Sāka šaut, un es, pacēlis automātu virs barjeras, atklāju uguni pretī. Viņš aizbēga un jau pēc tam viņu piebeidza ar mūsu dronu. Nav jaunums, ka krievi savus cilvēkus nežēlo nemaz."
Karš Aleksandram licis aptvert, ka visai nosacītas ir visas lietas, kas šķiet tik acīmredzamas: "Par to, ka šeit aizmugurē var mierīgi iet uz kafejnīcu vai alus bāru, rūpējas karavīri, kas atrodas ierakumu dubļos. Un daļa tā arī nesaprot, ka var pazust viss – siltums, elektrība, par alus bāru nemaz nerunājot."
Grāmatu veikali Bučā
Arī krievu okupāciju pieredzējusī Buča, iepriekš par elitāru un zaļu zonu uzskatītā pilsētiņa Kijivas tuvumā, piedzīvo īstu atkopšanās un izaugsmes bumu. Veikali un jaunas daudzdzīvokļu mājas apliecina ticību dzīvei. Ir sestdiena, kā parasti aktīvs ir arī nelielais Bučas tirgus. Daudzi pērk puķu un dārzeņu stādus. Netrūkst dažādu kārumu, sieru un gaļas izstrādājumu un kaltēto zivju, viss garšīgs.
Uzzinājis par nesen atvērtu grāmatveikalu, dodos turpu. Tas uzsācis darbu tikai pirms trim mēnešiem, paskaidro gados jaunā pārdevēja. Kad apjautājos par karu, viņa atbild, ka nevēloties par to izteikties, nesen kritis viņas brālis. Runājam par paradumu lasīt – tas tagad esot kļuvis moderni. Grāmatnīcā iegriežas daudz dažāda vecuma cilvēku. Arī cenas šķiet pieejamas – vienu grāmatu mēnesī jau ikkatrs taču varot atļauties nopirkt. Vaicāju, ko pārdevēja dara gaisa trauksmes laikā.
"Jā, raķetes un šahedi lido, lido, mēs pie tā esam pieraduši. Ja zinām, ka lido mūsu virzienā, tad dažreiz slēdzam veikalu un dodamies uz patvertni. Lai gan lielākoties tā nedarām, nauda arī jānopelna,"
saka pārdevēja. Nopērku grāmatu ar saīsinātu Ukrainas vēstures aprakstu.
Pavisam netālu iekārtojies vēl viens grāmatveikals, kas pieder populārajai Harkivas izdevniecībai "KSD". Tur strādā Alina, kas kopā ar vecākiem pagājušā gada augustā atbraukusi no Pokrovskas pilsētas, kuras tuvumā tagad norisinās vienas no smagākajām kaujām. Pieredzējusi visu – elektrības apgādes trūkumu, apšaudes, raķešu pārlidojumus. "KSD" zaudējusi vairākus veikalus, kas darbojušies tagad krievu okupētajā teritorijā. To vietā izdevniecība atvērusi citus, tajā skaitā šo veikalu Bučā. Arī Alina nesteidzoties slēgt veikalu pie katras gaisa trauksmes, jo bizness ir bizness un nauda jānopelna. Arī šeit nopērku divas grāmatas ukraiņu valodā. Viena no tām – šeit populārais romāns – "Holdnij jar", kas stāsta par ukraiņu zemnieku bruņoto cīņu pret boļševiku iebrucējiem Čerkasu apgabala novadā līdz pat 1922. gadam.
"Otrais pasaules karš mums nav beidzies"
Iebuksējušais karš – tā uzskata pazīstamais vēsturnieks un Ukrainas parlamenta deputāts Vladimirs Vjatrovičs, kad prasu viņam novērtēt pašreizējo situāciju frontē. Putina zibenskara ideja jau sen kā izgāzusies, ar neveiksmi beidzies arī ukraiņu iecerētais pretuzbrukums un pēc tam 2024. un 2025. gadā nav bijis lielu lūzumu. Ļoti būtiski, apspriežot iespējamo kara gaitu, ņemt vērā jauno kara tehnikas līmeni – bezpilota lidaparātu plašo pielietojumu un līdzekļus to apkarošanai.
Vai Putins varētu piekrist 30 dienu ilgam pamieram? "Neesmu par to pārliecināts. Tagad redzam, ka krahu piedzīvojuši ASV prezidenta Trampa centieni un Maskava saņēmusi atbalstu no Ķīnas. Tas noteikti stiprinājis Putina pārliecību," atbild V. Vjatrovičs. Pēc viņa domām, Ukrainai tomēr jāspēj uzturēt iespējami produktīvu dialogu ar Vašingtonu, lai ASV turpinātu sniegt palīdzību, kuru pagaidām nespēj aizstāt Eiropa. Diemžēl Eiropa nepietiekami saprot briesmas, kādas ne tikai Ukrainai, bet visam kontinentam rada Krievija. To labāk saprot tie, kas dzīvo līdzās, – Polija, Baltijas valstis, bet situācija citviet – Ungārijā, Slovākijā un Rumānijā – liek uztraukties.
Kāds noskaņojums valda sabiedrībā, vaicāju produktīvajam rakstniekam un publicistam Pāvelam Volvačam. No vienas puses, tā ir sava spēka apzināšanās, pretojoties tādam militāram monstram, bet no otras, zināms apjukums, ritot ceturtajam gadam. Cik vēl ilgi, neviens atbildi nezina. "Otrais pasaules karš mums nav beidzies, tas kā čūska apmetis loku lokus un atgriezies Ukrainā. Tie, kas bija kopā ar mums, tagad kļuvuši par ienaidniekiem. Izrādās, ka fašisms nav piebeigts, tas no Rietumiem pārcēlies uz Austrumiem," secina P. Volvačs.
Līdzfinansē LR Kultūras ministrija.
