Atceros brīnišķīgu epizodi no grāmatas, kad vietējie krievi esot teikuši – ja vēl būtu Ulmanis, visi Abrenē brauktu ar mašīnām.

Izdevniecībā "Latvijas Mediji" iznāk Lindas Vorpes dokumentālā grāmata "Viņpus upes. Abrene atmiņu stāstos". Netradicionāli rubrikai "Rakstnieka autogrāfs" uz sarunu aicinām ne pašu autori, bet grāmatas zinātnisko redaktoru, vēstures doktoru, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētnieku Kasparu Zelli, lai aprunātos par Abrenes nozīmi latviešu vēsturiskajā apziņā.

Kā liecina vēstures avoti, Abrenes pilsnovads bijusi sena robežzeme starp baltu, somugru un slāvu ciltīm. Gadsimtu gaitā tas gājis no rokas rokā, līdz Pirmā pasaules kara rezultātā ar miera līgumu starp padomju Krieviju un svaigi nodibināto neatkarīgo Latviju nonāca Latvijas Republikas sastāvā. 

Tika izveidots Jaunlatgales apriņķis ar 12 pagastiem, un tikai 1938. gada 1. aprīlī pilsēta un apriņķis ieguva senlatviešu zemes Abrenes vārdu.