Marts Kristiāns Kalniņš ļaujas pārdomām par Imantdienu ilgmūžību, nepielūdzamo laika ritējumu un tēva mūzikas pievilkšanas spēku.

Šis gads Martam Kristiānam Kalniņam ir īpašs ne tikai ar to, ka viņš muzicē kopā ar domubiedriem grupā “Autobuss debesīs” un gatavojas lielajai koncertu tūrei apvienībā “Raxtu Raxti”, bet arī iesaistās tēva – leģendārā komponista Imanta Kalniņa – vairāku 85 gadu jubilejas pasākumu rīkošanā. Svinību kulminācija, protams, ir leģendārās Imantdienas, kas notiek jau piecdesmito reizi. Tiesa, Martam nepatīk vārds “rīkotājs”; daudz labprātāk viņš sevi jūt kā tradīcijas turpinātāju. “Pats galvenais ir saturs, jo bez satura nevar notikt nekas, Imantdienām tas ir izcils un liek ļoti daudz domāt, kas ir mūsdienām neraksturīgi,” secina mūziķis.

Ko Imantdienas nozīmē tev? Tu esi bijis gan skatītāju rindās, gan pats piedalījies un šogad pats arī rīko šo pasākumu…

Man nepatīk vārds “rīkotājs”; drīzāk varētu teikt, ka jūtu sevi kā tradīcijas turpinātāju. Tas varētu būt atslēgas vārds tajā virsuzdevumā, kas stāv pāri visam. Neapšaubāmi, šis notikums ir kultūrvēsturiska tradīcija, un piecdesmit gadu ir milzīgs laiks. Dziesmu svētkiem ir 150 gadu, Imantdienu jubileja ir trešā daļa no šī skaitļa, un līdzīgi kā Dziesmu svētkos arī Imantdienās ir tradīcijas turpinātāji. Protams, kā jau jebkuriem svētkiem, arī šim notikumam ir milzīgi apjomīgs sagatavošanās process; tas nav tikai ķeksītis, kuru ievelkam ar domu – sak, tas ir tikai kārtējais festivāls. Vēl svarīgāk ir noturēt pasākuma kvalitātes līniju un latiņu. Mēs taču zinām, ka ir bijuši brīnišķīgi festivāli, kuri kādā brīdī vienkārši izšķīst un pazūd, un par tiem saglabājas tikai atmiņas. Savukārt Imantdienām nāk līdzi tradīcijas turpināšana, tāpēc izjūtu arī milzīgu atbildību – saglabāt šī notikuma vērtību. Turklāt šogad, Imantdienu jubilejas gadā, uz skatuves satiksies vairāku paaudžu mākslinieki. Priecājos par to, jo laiks neatgriezeniski aiziet, taču mūzika gan paliks. Tāpat paliks rūpes un atbildība par šo notikumu, lai gan apzinos, ka kādā brīdī tās būs atkarīgas vairs ne no manis. (Domā.) Iespējams, to var salīdzināt ar olimpiskajām spēlēm, kur sportistam iedod olimpisko lāpu un viņš to nes. Tēlaini izsakoties, pašreiz tā ir mana atbildība – aiznest lāpu līdz tam punktam, līdz koncertam.