15.1 °C
Atkal viens dzidri mirdzošs augusta svētdienas rīts laukos, Vidzemes augstienē. Kaimiņiene ar mazdēlu līkņājas savā kartupeļu laukā, kas tepat, pie mūsu robežām. Tāda pārlaicīga, mierpilna, pašsaprotama bilde ar ezeru un gulbju spārnu švīkstiem fonā. Nesen kaimiņu saimniekpāris vairāku desmitu hektāru lielās saimniecības grožus nodevuši meitas ģimenes rokās. Lai viss turpinātos – skaisti un paš- saprotami...
Jo tieši tā taču mēs gribējām, kad pirms 35 gadiem, 1989. gada 23. augustā, sadevāmies rokās "Baltijas ceļā", skaļi paceļot savu balsi par Baltijas un Latvijas brīvību un neatkarību, par savu zemi, kuru mums neviens vairs nevarētu atņemt, no tās padzīt vai aizvest...
Tie gadi pēc vienošanās "Baltijas ceļā" nav bijusi viegla pastaiga kādā nereālā "galdiņklājies" pasaulē – tāpat kā maniem kaimiņiem liesajos Vidzemes pakalnos katrs solis, savu saimniecību ceļot, bijis smaga darba un raižu pilns, tā arī ikviens, kas esam godīgi strādājuši, un mūsu mīļā Latvija ar mums kopā gājusi cauri gan pacēlumu, gan vilšanās viļņiem, gan kļūdainiem lēmumiem, gan sāpīgiem kompromisiem. Bet galvenais, ka mēs stāvam uz savas, Latvijas, zemes, kuras katra pēda ir jālolo un jāsargā.
"Ne Pitalovas rajonu viņi dabūs, bet beigta ēzeļa ausis," tā, kad notika smagais Latvijas un Krievijas robežlīguma sarunu process, mums draudēja kaimiņvalsts prezidents Vladimirs Putins. Un Abrene tika upurēta – līguma noslēgšanas vārdā: ap 1200 kvadrātkilometru Latvijai likumīgi piederīgas teritorijas, ko padomju impērija bija anektējusi jau 1944. gadā. Un Abrene sāp – visticamāk jau, kā uz mūžiem mūsu zemei atgriezts rieciens, kaut arī mūsu šodienas drošības vārdā, un atgādinājums, ka impērija vienmēr gribēs to, kas tai nepienākas, un atņems, ja ļaus.
Šodien Ukraina varonīgi cīnās, lai no padomju impērijas mantinieces Krievijas nagiem izrautu tās nelikumīgi sagrābtās teritorijas Donbasā, pie Harkivas un Hersonas. Ukraina īsteno spožu operāciju Krievijas Kurskas apgabalā, kas, cerams, nākotnē ļaus īstenot arī šo mērķi.
Aptauja
Kāds ir Ukrainas armijas mērķis, veicot militāru operāciju Krievijas teritorijā?
Ukrainai Kurskas zemes nevajag, šobrīd tās pārvaldot tikai kā bufera zonu, lai no krievu pierobežas nebūtu iespējams apšaudīt ukraiņu pilsētas un ciemus, atšķirībā no Putina režīma, kas vienmēr plēsis un plēsīs – ja to neapturēs! – no sveša, no kaimiņu gabala. Kas karu sēj, tas karu pļauj.
Mēs varbūt tā gribējām un cerējām, bet "Baltijas ceļš" nav reiz par visām reizēm atrisināta vēsture, ko gandarīti un atviegloti varam novietot plauktā. Realitāte to skarbi atgādina.
Kamēr Krievijas impērija pastāvēs tās tagadējā agresīvajā veidolā, vienmēr jutīsim draudu elpu pakausī. Labi, ka nu neesam vieni un varam balstīties arī uz uzticamiem sabiedrotajiem NATO un ES. Un mēs taču zinām – nekādu "abreni" vairs nedrīkstam ļaut saviem bērniem pieredzēt. "Baltijas ceļš" turpinās.
Abonē žurnālu šeit.
