"Zelta fondā būtu iederējies Pauls Putniņš..." Saruna ar aktrisi Līgu Liepiņu

Emma filmā "Pie bagātās kundzes", Bella filmā "Četri balti krekli" un Veronika filmā "Limuzīns Jāņu nakts krāsā". Izdzirdot šos vārdus vien, skatītājam acu priekšā tūlīt ataust aktrises seja. Protams, Līga Liepiņa. Aktrise, kura ir starp vairākiem citiem, kas nupat uzņemti Latvijas skatuves mākslinieku Zelta fondā.

Kad Līgu Liepiņu apsveicu ar jau minēto faktu, viņa teic paldies, jūtoties ļoti pagodināta, un tad piebilst, ka daudz vairāk nekā viņa būt tajā "zelta fonda" kompānijā pelnījis dramaturgs Pauls Putniņš, aktrises vīrs, kas jau mūžībā.

Uz šo sarunu mūs abas ar fotogrāfi Līga Liepiņa aicina tikties Vecpiebalgā, taču nevis Putniņu dzimtas mājās "Reinkaļvos", bet turpat netālu brāļu Reiņa un Matīsa Kaudzīšu muzejā. Kāpēc? Jo, pieminot Paulu Putniņu, Līga Liepiņa vēlas padalīties ar viņai zināmām divām dzīves sakritībām. 

Vispirms, pie Kaudzītēm savulaik mācījies Paula Putniņa tēvs. Tā lielā ābeļu stādīšanas tradīcija latviešiem, vismaz Piebalgā, iespējams, nākot tieši no Kaudzītēm. Viņi šo prasmi iemācīja saviem audzēkņiem, un arī Paula tēvs nodarbojās ar koku skolu. Jau kara laikā tāda viņam bija pat vairākās vietās Latvijā. Redzot pavasaros baltās kupenās ziedošās ābeles, pat neaizdomājamies, no kurienes tā tradīcija... 

Un, kā tas dzīvē bieži sakrīt, tieši Pauls Putniņš savā laikā dramatizēja Kaudzīšu romānu "Mērnieku laiki", kura izrāde notika Piebalgā pie Alauksta ezera, uzvedumu baudot tūkstošiem skatītāju. Un te vietā piemetināt Līgas un Paula Putniņa dēla Indriķa Putniņa, tagad Cēsu novada domes deputāta, repliku, ka tieši šobrīd Muzeju apvienība "Orisāre", kurā ietilpst arī Kaudzīšu muzejs, sākusi Paula Putniņa mantojuma apzināšanu un saglabāšanu digitālā versijā. Muzejam ģimene nodevusi daudzus Paula Putniņa lugu manuskriptus oriģinālā, gan lugu "Ar būdu uz baznīcu", gan jau minētos "Mērnieku laikus" un daudzus citus.

"Tā kā Paula vairs nav mūsu vidū, viņa iekļaušana Zelta fondā izpaliek," saka Līga Liepiņa. "Bet tas, ko viņš devis teātrim, nav izdzēšams. Savulaik Latvijas Teātra darbinieku savienības vadītājs, abi ar Pēteri Pētersonu nodibināja "Spēlmaņu nakti". Varbūt Putniņš nav tāda ļoti augsta ranga dramaturgs, bet bija kā sava laika nerva sūklis, kas uzsūc visu, kas notiek mūsu zemītē. Un visu sasmelto kā dramaturgs izlika uz papīra..."