Par Ozolnieku vidusskolas sociālo pedagoģi Janu Gabrāni, kura audzina pat trīs klases, "Latvijas Avīzei" rosināja uzrakstīt kādas skolnieces mamma, jo viņa esot skolotāja ar lielo burtu: "Pusaudžiem Jana ir kā mamma, gatava viņus izvilkt no visurienes – meža, slimnīcas, pievest benzīnu un modināt no rīta." Tuvojoties Skolotāju dienai, devāmies satikt slavēto pedagoģi.
Agrāk Latvijā Skolotāju dienu atzīmēja oktobra pirmajā svētdienā, taču Saeima šogad pieņēma grozījumus likumā, nosakot, ka turpmāk tā vienmēr atzīmējama konkrētā datumā – 5. oktobrī. Šajā datumā kopš 1994. gada pēc Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) iniciatīvas pasaulē tiek atzīmēta Starptautiskā skolotāju diena.
Ozolnieku vidusskolā mācās ap 900 skolēniem. Tāpēc te kā atbalsta personāls strādā ne tikai psiholoģe, bet arī divas sociālās pedagoģes. Janas Gabrānes pārziņā ir bērni, kas mācās 1.–3., kā arī 9.–12. klasē.
Interesants ir stāsts, kā J. Gabrāne nonāca līdz sociālās pedagoģes amatam. Sākumā bija pabeigusi kādreizējo Latvijas Lauksaimniecības universitāti, kur ieguva profesionālās izglītības pedagoga diplomu. Tas ļauj mācīt profesionālās izglītības iestādēs teoriju, kas nepieciešama dažādu profesiju apguvei. Taču tobrīd Jana nesāka strādāt skolā. Bija tikusi pie labi apmaksāta darba lietvedībā un grāmatvedībā. Pēcāk nodevās darbam dienas sociālās aprūpes centrā, kur bija dzīves skolotāja pieaugušajiem ar garīga rakstura traucējumiem. Nācies mācīt elementāras lietas, piemēram, ka ar trauku mazgājamo līdzekli ķermeni nemazgā. Tad nolēma iegūt arī sociālā pedagoga kvalifikāciju.
Ozolnieku vidusskolu J. Gabrāne vispirms iepazina kā skolēnu mamma. Viņa bija starp aktīvajiem vecākiem, kas meklēja sponsorus dažādiem skolas projektiem. Piemēram, izveidota mācību telpa ārpus skolas: zaļā klase.
Aktīvie vecāki skolā iedibināja arī ģimeņu dienu. Jau iepriekš tādu bija mēģināts ieviest, taču nebija izdevies.
"Tas deva tikai papildu motivāciju mēģināt. Ja man kāds pasaka, ka es kaut ko nevaru, tas nozīmē, ka to noteikti varēšu,"
stāsta J. Gabrāne.
Tagad, kad nonākusi skolotājas lomā, pati atzīst, ka ne vienmēr ir tā ērtākā kolēģe: "Esmu atklāta, varu kādreiz pateikt diezgan skarbi. Agrāk šo jomu vēroju no ārpuses. Tagad, nonākot iekšienē, redzu lietas, kas būtu jāmaina pieejā vai skolotāju attieksmē pret skolēniem. Ir jāiet līdzi laikam. Ja skolotājs nespēj pieņemt to, kādi ir mūsdienu jaunieši, viņš agri vai vēlu izdegs vai salūzīs. Vieglāk, manuprāt, ir to pieņemt."
J. Gabrāne: – Tagad strādāju šeit trešo gadu. Augu kopā ar saviem skolēniem. Esmu ļoti priecīga, ka nonācu šeit. Esmu tieši tajā vietā, kur esmu vajadzīga.
-5.8 °C
