Eiropas valstis gadu desmitiem ilgi atstājušas novārtā savu aizsardzību, paļaujoties uz varenās ASV armijas atbalstu. Taču tagad Eiropai nāksies strauji palielināt ieguldījumus aizsardzības nozarē, jo amerikāņu atbalsts vairs nav pašsaprotams.
Ekonomikas teorijā, runājot par valsts izdevumu struktūru, bieži tiek piesaukta “sviesta vai lielgabalu” dilemma: jo vairāk naudas valsts tērē “lielgabaliem” (armijas uzturēšanai), jo mazāk paliek “sviestam” (dažādu sociālo vajadzību apmierināšanai).
Eiropas valstis pēdējo gadu desmitu laikā, it sevišķi pēc Aukstā kara beigām, varēja atļauties daudz vairāk tērēt “sviestam”, jo “lielgabalu” ražošana tika uzskatīta par vecmodīgu un nelietderīgu. Eiropā pēc PSRS un citu Austrumeiropas komunistisko režīmu sabrukuma valdīja uzskats, ka tagad sākušies miera un pārticības laiki, attiecīgi arī liela mēroga karš Eiropā tika uzskatīts par neiespējamu. 2014. gadā, kad Krievija veica iebrukumu Krimā, Eiropas Savienības dalībvalstis savai aizsardzībai tērēja tikai 1,4% no iekšzemes kopprodukta jeb mazāk, nekā eiropieši tērēja alkohola un cigarešu iegādei.
Šāda bezrūpība lielā mērā bija iespējama, pateicoties ASV drošības garantijām. ASV kā Ziemeļatlantijas alianses vadošā valsts apņēmās garantēt arī Eiropas valstu drošību, jo saskaņā ar NATO līguma 5. pantu uzbrukums vienai no NATO dalībvalstīm tiktu uzskatīts par uzbrukumu visām. Ironiskā kārtā vienīgā reize, kad šis pants līdz šim ticis piemērots, bija ASV, nevis Eiropas aizsardzībai: 5. pants tika iedarbināts pēc 2001. gada 11. septembra terora aktiem ASV, lai palīdzētu amerikāņiem cīnīties pret teroristiem.
Taču tagadējais ASV prezidents Donalds Tramps ir licis skaidri saprast, ka ASV turpmāk vairs negrasās rūpēties par Eiropas drošību un eiropiešiem ar šo uzdevumu būs jātiek galā pašiem. Pie šādas atziņas ir nonākusi arī Eiropas vadība. Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena secina, ka Eiropā ir sācies jauns apbruņošanās laikmets. “Ja Eiropa vēlas novērst karu, mums ir jābūt gataviem karam,” secina Leiena.