Recenzija: Sapņi un spoguļi — "Rozes kavalieris" Latvijas Nacionālajā operā

Darbs paveikts profesionāli, tomēr vislielāko iedvesmu raisīja uzveduma muzikālā daļa.

Vēl gluži nesen, 2025. gada 21. februārī, uz Latvijas Nacionālās operas skatuves notika pirmizrāde Riharda Štrausa operas "Salome" jaunajam uzvedumam. Tagad tā vietā repertuārā stājies cits komponista meistardarbs – "Rozes kavalieris" – ar jauniestudējuma pirmizrādi 2026. gada 8. oktobrī. Tiesa, par repertuāra izrādēm te var runāt tikai nosacīti, drīzāk par projektu teātri, jo triju izrāžu cikls jau ir izskanējis, un nākamreiz "Rozes kavalieri" varēs redzēt divus vakarus 2027. gada martā. Pēc tam? Droši vien pavisam kas cits. Varbūt Riharda Štrausa "Sieviete bez ēnas" vai "Ariadne Naksā", ko režisors Viesturs Kairišs nosaucis par sev atbilstošāku izvēli. Taču šoreiz "Rozes kavalieris", kur ir tāpat kā ar Lauras Grozas iestudēto "Bohēmu" – ja reiz piedāvā, tad jāiestudē ir, jo nākamā iespēja var pienākt tikai pēc daudziem gadiem. Un līdzīgi ar scenogrāfa un kostīmu mākslinieka karjeru nesen uzsākušo dizaineru Germanu Ermiču, kuram šī ir debija operas mākslā. Uzreiz jāteic, ka darbs paveikts profesionāli, un "Rozes kavaliera" izrādes martā vērts nepalaist garām arī inscenējuma dēļ, tomēr vislielāko iedvesmu raisīja uzveduma muzikālā daļa.

Riharda Štrausa "Salomei" Rīgas opernamā līdz šim bijuši pieci iestudējumi. "Rozes kavalierim" šis ir tikai otrais, turklāt iepriekšējais bijis senā pagātnē – 1930. gadā. Un atšķirības ir fundamentālas – "Salomes" traģēdijā viss ietverts vienā cēlienā, turpretī komiskais "Rozes kavalieris" ar diviem garākiem starpbrīžiem pa vidu veido četrarpus stundu garu izvērsumu. Un skaņuraksts šeit nebūt nav vienkāršāks par "Salomi" un "Elektru" – mūzikas valodu, kas vienlīdz piederīga postromantismam un agrīnam modernismam, veido komplicēti ritmiski harmoniskie modeļi, intonatīvie vijumi un orķestrālās tekstūras, kuru atveidojumam vis neder dramatiski triepieni – atbilstoši komēdijas žanram nepieciešama brīvība un vieglums. Tādēļ jāsecina, ka pieredzējušais poļu diriģents Zbigņevs Graca un Latvijas Nacionālās operas orķestris paveikuši milzīgu darbu, lai radītu šā atmosfēriskā trausluma iespaidu apvienojumā ar partitūras lasījuma precizitāti un spilgtākām krāsām. No iepriekšējām izrādēm pazīstamā kvalitātē darbojas arī operas koris (uzreiz jāpiebilst, ka kora un daudzo epizodisko lomu tēlotāju kopainu teicami organizējusi kustību režisore Elīna Gediņa), līdz ar to triju cēlienu gaitā priekšstats par pirmizrādē gūtajiem sasniegumiem saglabājās visnotaļ pārliecinošs. Mainījās vokāli instrumentālie rakursi, mainījās nianšu spektra spēja uzrunāt klausītāju, taču nekad nepameta sajūta, ka uzveduma vadošie solisti uz diriģentu un pārējiem līdzgaitniekiem var droši paļauties.

Šo līdzgaitnieku vidū jāpiemin Raimonds Bramanis, Irma Pavāre, Rihards Millers, Krišjānis Norvelis, Dana Bramane, Dainis Kalnačs, Artjoms Safronovs un Mārtiņš Zvīgulis ar kolorīti veidotām epizodēm, kuru vidū izcēlās vokāli un vizuāli uzreiz pamanāmā Rinalda Kandalinceva dalība ar Faninala kunga tēlu. Turpretī trim galvenajām sieviešu lomām, kas 8. oktobrī guva tembrāli atšķirīgu iedzīvinājumu, uzskatāmu kontrastu uzturēja Latvijā jau zināmais austriešu viesmākslinieks Ginters Groisbeks – suģestējošs aktieriski un saistošs arī vokāli, it īpaši tādēļ, ka barona Oksa lomā solists prasmīgi tika galā ne tikai ar basa diapazonu, bet arī ar stipri augstākiem reģistriem. Čehiete Štepānka Pučālkova uz Latvijas Nacionālās operas skatuves iepriekš bija redzama Žaka Ofenbaha "Hofmaņa stāstos" kaķa kostīmā, bet tagad viņa ir jaunais grāfs Oktaviāns – kā redzams, režisoru un komponistu prasības aug, un tās soliste arī īstenoja augstā meistarības un pat virtuozitātes pakāpē. Vēl citus toņus operas liriski dramatisko krāsu paletē veiksmīgi atrada Tatjana Trenogina feldmaršala kundzes lomā. Uz Sofijas parādīšanos Annijas Kristiānas Ādamsones dziedājumā un tēlojumā gan vajadzēja gaidīt līdz izrādes otrajam cēlienam, toties prieks bija divkāršs, jo viņai arī šajā iestudējumā piemita vispārēja harisma un vokāla spozme.

Katru jaunu Viestura Kairiša veikumu operas režijas, dramatiskā teātra vai kino žanrā gaidu ar īpašu interesi, un arī "Rozes kavalierī" viņš nav pievīlis. Skaidrs, ka Riharda Štrausa un dramaturga Hugo fon Hofmanstāla pirms 115 gadiem radītais darbs vairs nav tradicionāla liriska vai sociāli satīriska komēdija – lai gan tur ir arī šīs līnijas, ko režisors uztvēris un īstenojis. "Rozes kavaliera" centrā atrodas simbolisks vēstījums par sapņu un realitātes mijiedarbību, par spoguļiem un spoguļošanos, par laika neapturamo plūdumu, dzimumu lomu apvērsumu un bailēm novecot, un visas šīs tēmas režisors arī iedzīvinājis ar sev raksturīgo profesionalitāti, nepiemirstot viņa daiļradē tikpat bieži sastopamo izaicinājumu, spēju regulāri pārsteigt un humora izjūtu.

Kā tādā gadījumā tomēr pietrūkst, ja reiz arī ar Germana Ermiča līdzdalību izrādes ritējumā bija vairāki elpu aizraujoši mirkļi, pirmām kārtām operas sižetā zīmīgās sudraba rozes scenogrāfiskais risinājums? Īsiem vārdiem sakot – pietrūka Vīnes komēdijas viegluma un atraisītības. Muzikālajā lasījumā to bija, bet uz skatuves redzamajā atmosfērā ne īpaši – krāsu simbolika darbojās galvenokārt uz papīra, jo realitātē izrādes vērotāju nomāca tumšu toņu dominance, savukārt grandiozās dekorācijas izskatījās pārāk smagnējas un konstruktīviskas, kas turklāt atsauca atmiņā te neseno "Sapņu noveles" iestudējumu Dailes teātrī, te senāko "Uguns un nakts" inscenējumu Nacionālajā teātrī. Attiecībā uz "Rozes kavalieri" tās tomēr nav piemērotākās asociācijas. Rodas iespaids, ka veiksmīgāka un mūzikas kontekstā harmoniskāka sadarbība Viesturam Kairišam būtu ar kādu citu scenogrāfu – Ievu Jurjāni, Moniku Korpu, Mārtiņu Vilkārsi. Tādēļ noslēgumā to arī novēlu – vai nu "Elektrā", "Ariadnē Naksā", "Sievietē bez ēnas", vai arī kādā citā Riharda Štrausa, Bendžamina Britena, Džona Adamsa operā. Ar pašreizējo Latvijas Nacionālās operas muzikālo līmeni to visu var gluži labi iztēloties.