Parastam cilvēkam iespējami divi informācijas ieguves režīmi, saka Centrālās statistikas pārvaldes priekšnieks Raimonds Lapiņš, proti, "ticu" un "pārbaudu". Diemžēl otrs ir lēns, dārgs un grūts, tādēļ tikt pie objektīvas un pārbaudītas informācijas nebūt nav viegli.

Pēdējos gados krasi pieaudzis t.s. alternatīvo faktu jeb nepatiesības apjoms informatīvajā telpā. Kā Centrālā statistikas pārvalde nodrošina, ka tās atspoguļotie fakti ir precīzi un uz sniegto informāciju var paļauties?

R. Lapiņš: Statistika daļēji ir garlaicīga tādēļ, ka tai dzīvē ir divas lomas. Pirmā – dot datus lēmumu pieņemšanai, uz kuriem var balstīties. Otra loma ir dot rādītājus, lai var salīdzināt, kur mēs atrodamies pasaules kontekstā. Statistikas garlaicīgums daļēji saistīts ar to, ka tā nepaļaujas tikai uz to, ka visi būs labticīgi un strādās kādam augstākam mērķim. Tādēļ, lai dati būtu uzticami un salīdzināmi, ir jābūt arī noteiktam standartam un uzraudzības mehānismam. Tas tādēļ, ka visvairāk apstrīdētie dati pasaulē ir iekšzemes kopprodukts, inflācija, atalgojuma rādītāji, dzimstības un mirstības rādītāji. Šī iemesla dēļ minēto datu aprēķināšanai ir noteikti strikti starptautiski standarti un metodika. Ar stingras aprēķināšanas sistēmas palīdzību izdodas pasargāt šos datus no negodīguma, politiska spiediena vai citiem faktoriem. Turklāt šos datus regulāri auditē, Eiropas Savienības valstu statistikas iestāžu gadījumā to dara "Eurostat" – viņi to dara vairākas reizes gadā par visiem būtiskākajiem datiem.

Bet kā tad ar slaveno teicienu, ka pasaulē pastāv meli, lieli meli un statistika?