Armands Znotiņš:: Kas notiek pēc teātra

Pirmā no tālākminētajām mūzikas teātra izrādēm – komponista Edgara Raginska, dramaturga Jāņa Baloža un režisora Valtera Sīļa "Alfas" – "Dirty Deal Teatro" repertuārā redzama vēl tagad, un tuvākais datums šim notikumam ir izpārdots. Pagājušajā sezonā gūtās trīs "Spēlmaņu nakts" balvas vispārējo interesi, bez šaubām, tikai palielināja. Otra izrāde – komponistes Žanetes Spirkas monoopera "Kad tad tev būs?" ar solisti Tīnu Gelneri-Bokanovu – "Willa teātrī" parādījās pavisam nesen, un trim plānotajiem vakariem bija jāpievieno papildizrāde. Attiecībā uz šī darba vērtējumu esmu noskaņots piesardzīgāk (kā tu rakstīsi iznīcinošu recenziju par grūtnieci?), taču vismaz pati ideja ir teicama, un tādēļ pie šīs "eksperimentālās monooperas" kaut kad nākotnē derētu atgriezties atkal, ja kāda cita vokāliste ir gaidībās.

Abiem skatuves darbiem publikas uzmanības netrūkst. Protams, uzreiz var oponēt – tas attiecas uz ierobežotām spēles telpām, bet cik tad daudzos gadījumos muzikālais un dramatiskais teātris tiek iestudēts stadionos? Abos piemēros autori katrs no sava konceptuālā skatpunkta un izteiksmes līdzekļu loka risinājuši sabiedriski aktuālus jautājumus – un tomēr tā ir māksla, nevis publicistika. Jautājums – kas notiek tālāk?

Armands Znotiņš, muzikologs.

Foto: Latvijas Avīze

Galvenā tēze – pretstatā mūzikai teātra māksla mainās ļoti ātri. Paiet desmit, augstākais, piecpadsmit gadu, un mainījies pilnīgi viss – aktieru ansamblis, konkrētajā brīdī un formā pieejamais režisoru klāsts, aktuālā izpratne par estētiku. Tādēļ arī mūzikas teātrī, ja reiz kāds darbs savulaik atzīts par veiksmīgu, pēc kādiem piecpadsmit gadiem pie tā varētu atgriezties atkal, tikai šoreiz jau ar pavisam citiem solistiem, režisoriem, diriģentiem un scenogrāfiem, ar pavisam citu iestudējumu. Taču statistika liecina par gluži pretējo. Kristapa Pētersona opera "Mihails un Mihails spēlē šahu" iestudēta 2014. gadā. Jēkaba Nīmaņa "Līsistrates atgriešanās" – arī 2014. gadā. Ērika Ešenvalda "Augļu koks ir Jāzeps" – 2007. gadā. Andra Dzenīša "Tavas klusēšanas grāmata" – 2004. gadā, un viņa opera "Dauka" pēc 2012. gada koncertuzveduma joprojām gaida pirmizrādi. Ilonas Breģes 1988. gada kameroperai "Dzīvais ūdens" iestudējumu nācās gaidīt līdz 2005. gadam (pa vidu koncertatskaņojums 1996. gadā). Vēlreiz Ešenvalds ar operu "Iemūrētie" – 2016. gads. Un tas arī viss. Kopš tā brīža nevienam no šiem darbiem otrs uzvedums, otra interpretācija tā arī nav parādījusies. Lai gan varētu pieņemt, ka publikas interese neizpaliktu – kaut vai tādēļ vien, ka "Tavas klusēšanas grāmata" un "Dzīvais ūdens" arī man toreiz pagāja garām neredzēti, nedzirdēti un neiepazīti. Un kā ar Mārtiņa Tauriņa iecerēto un Oresta Silabrieža 2003. gadā pabeigto multimediālo projektu "Black Butterfly Market"? Kurš vispār tagad vēl atceras Mārtiņu Tauriņu?

Iespējamā antitēze – katra mūzika primāri ir radīta savam laikam, un nākamās paaudzes atgriežas tikai pie izcilākajām virsotnēm. Nav jāsēro par to, ka no repertuāra pazuduši kādreiz tik slavenie Meierbērs un Alevī, ka Alfrēda Kalniņa "Baņutu" un Jāņa Mediņa diloģiju "Uguns un nakts" nekādi nevar un nevar novest līdz jaunam iestudējumam 21. gadsimtā, ka arī Dzenīša un Ešenvalda operas pazūd arvien tālākā pagātnē – jāskatās tik uz priekšu, uz gaišo nākotni un vēl nebijušiem sasniegumiem. Taču ironiskā kārtā tieši Andris Dzenītis un daudzi viņa domubiedri sociālajos tīklos izteikušies par sociāli un psiholoģiski iztukšojošo "darīšanas kultu" – komponisti steidzīgi raksta aizvien jaunus un jaunus opusus, apkārtējais spiediens un iekšējās prasības pieaug aizvien vairāk, līdz viņi attopas izdeguši, izsmelti un pārguruši kopā ar visiem pārējiem. Bet Džakomo Meierbēra dzīves laikā gūtās slavas un finanšu stabilitātes kā nav, tā nav.

Varbūt arī šajā kontekstā nenāktu par sliktu uz kādu brīdi apstāties, dziļi ieelpot un tad atskatīties uz pagātni, kura vēl nesen bija rokas stiepiena attālumā, apdomājot, kuru no toreiz radītajiem mūzikas teātra darbiem būtu vērts aktualizēt atkal ar pašreizējo pieredzi?