Organiskās augsnes šobrīd ir teju degpunktā gan Eiropā, gan pasaulē, jo ir būtisks SEG emisiju avots un tādējādi ir cieši saistītas ar kopējo klimata politiku. Zinātnieki uzskata, ka klimatneitralitātes mērķis bez izmaiņām organiskās augsnes apsaimniekošanā nav sasniedzams. Cik lielā mērā šīs augsnes ir aktuālas Latvijā? Kādi šajā jomā notiek pētījumi? Un kā tad šīs augsnes būtu apsaimniekojamas?Saruna ar Latvijas valsts mežzinātnes institūta "Silava" pētnieci Ievu Līcīti.
Cik bagāta ar organiskajām augsnēm ir Latvija?
Meža zemēs ir aptuveni 690 tūkstoši ha, bet lauksaimniecībā izmantojamās zemēs (LIZ) – 160 tūkstoši ha meliorētas organiskās augsnes, kas ir vien 7% no kopējās LIZ, taču rada aptuveni 30% no kopējām ar lauksaimniecisko darbību saistītajām SEG emisijām.
Vispirms jāuzsver, ka attiecībā uz organisko augsni pasaulē nav vienotas definīcijas. Atkarībā no tā, kāda definīcija tiek izmantota un pēc kādiem kritērijiem šis augsnes tips tiek vērtēts, arī tiek noteikts, cik konkrētā platībā aizņem organiskā augsne. Mulsinošs var būt arī fakts, ka termins "organiskā augsne" nav vienīgais lietotais. Pēc Latvijas augsnes tipoloģijas mēs šīs augsnes dēvējam par hidromorfajām un pushidromorfajām augsnēm – atkarībā no kūdras jeb organiskās vielas atrašanās slāņa dziļuma. Atbilstoši Pasaules augsnes klasifikatoram tiek lietots termins "histosoils". Savukārt SEG inventarizācijā, ko Latvija tāpat kā jebkura cita Eiropas Savienības valsts veic atbilstoši starptautiskām vadlīnijām (IPCC), izmanto terminu "organiskā augsne".
Starptautiskās vadlīnijas SEG inventarizācijas veikšanai arī dod mums vispārēju definīciju, kas pielāgota Pasaules augsnes klasifikatoram, un šīs vispārējās definīcijas ietvaros valstis drīkst izmantot savas nacionālās definīcijas. To dara gan Latvija, gan arī citas valstis. Tādējādi savā ziņā veidojas visai interesanta situācija, ko varētu uzskatīt arī par ne gluži godīgu, jo atšķirības kritērijos ietekmē arī klimata politikas mērķu izpildi.