Espens Barts Eide: Ziemeļeiropas reģions kļūst par drošības politikas smaguma centru

Pasaulē, kurā valda pieaugoša nenoteiktība, kļūst arvien svarīgāk veidot ciešas saites ar mūsu tuvākajiem draugiem un sabiedrotajiem.

Espens Barts Eide, Norvēģijas ārlietu ministrs.

Foto: Publicitātes

Viena no pēdējā laika pozitīvākajām tendencēm ir ziemeļvalstu un Baltijas valstu aizvien ciešāka sadarbība aizsardzības, ārpolitikas un drošības politikas jomā. Tagad šīs valstis veido gan NATO, gan ES ziemeļu flanga kodolu un attīstās kā spēcīgs centrs, ar kuru citas valstis vēlas sadarboties.

Pēc atbrīvošanās no Padomju Savienības okupācijas Igaunija, Latvija un Lietuva nekavējoties pārorientējās uz Rietumiem un Ziemeļiem. Pirms divām desmitgadēm, 2004. gadā, tās kļuva par NATO un Eiropas Savienības dalībvalstīm. Visas trīs valstis ir kļuvušas par aktīvām un apņēmīgām abu organizāciju dalībniecēm.

Tādējādi tradicionālā ziemeļvalstu sadarbība starp piecām valstīm tika papildināta ar jaunu formātu – ziemeļvalstu un Baltijas valstu grupu ar astoņām dalībvalstīm jeb NB8. Sākotnēji tas pavēra iespējas ārpolitikas nostāju apmaiņai un saskaņošanai. Dziļāka drošības politikas integrācija šajā grupā nebija iespējama, kamēr Somija un Zviedrija neiesaistījās militārajā aliansē. Situācija mainījās, kad abas valstis attiecīgi 2023. un 2024. gadā kļuva par NATO dalībvalstīm.

Vienoti NATO

Zviedrijas un Somijas iestāšanās NATO pavēra jaunas iespējas. Tā kā visas astoņas valstis ir Eiropas Savienības vai Eiropas Ekonomiskās zonas dalībvalstis, sadarbībai vairs nav ārēju šķēršļu.

Ģeogrāfija joprojām ir būtisks apsvērums aizsardzības un drošības politikā.

Šodien mums ir vienota sabiedroto sauszemes teritorija no Barenca jūras ziemeļos līdz Baltijas jūrai dienvidos, robežojoties ar Krieviju un Baltkrieviju austrumos. 

Šā fakta nozīme ir gandrīz nepārvērtējama. Visbūtiskāk, protams, tas ir Zviedrijai un Somijai, kuras tagad ir kļuvušas par sabiedroto kopienas daļu. Taču tikpat svarīgi tas ir arī mums, pārējiem. Agrāk Norvēģija bija vienīgā "flanga valsts" ziemeļos, kas robežojas gan ar Krieviju, gan jūru. Tagad, pirmo reizi kopš iestāšanās NATO, mums ir sauszemes robeža ar divām citām NATO valstīm, kurām ir ievērojamas militārās spējas. Tas sniedz pavisam jaunu stratēģisko dziļumu un būtiski maina mūsu pašu aizsardzības koncepcijas. Jaunas dimensijas starp Austrumiem un Rietumiem ziemeļvalstu reģionā paver iespējas tur, kur Norvēģijā agrāk domājām galvenokārt ziemeļu–dienvidu virzienā.

Īpaša stratēģiska nozīme

Kopš 1989. gada Baltijas jūras politiskā ģeogrāfija ir pilnībā mainījusies. Līdz tam Austrumos dominēja Padomju Savienība, dienvidu piekrasti kontrolēja Varšavas pakta valstis Polija un Austrumvācija, savukārt Ziemeļu flangu veidoja neitrālās Zviedrija un Somija. Tikai Dānijas Bornholma, Zēlandes austrumu piekraste un neliela Rietumvācijas daļa deva NATO nelielu piekļuvi Baltijas jūrai. Šodien aina ir pilnīgi pretēja: tagad NATO valstis ieskauj Baltijas jūru no visām pusēm, izņemot ieeju uz Sanktpēterburgu un Krievijas Kaļiņingradas anklāvu starp Lietuvu un Poliju.

No visiem Krievijas jūras ceļiem uz Rietumiem divi atrodas mūsu reģionā: Barenca jūrā un Baltijas jūrā. Trešais ceļš no Melnās jūras ved cauri Bosfora šaurumam, kas atrodas NATO dalībvalsts Turcijas kontrolē. Laikā, kad ģeopolitiskā konkurence atkal kļūst par galveno darba kārtības jautājumu, tas ir īpaši nozīmīgi. Tas piešķir ziemeļvalstu un Baltijas valstu reģionam īpašu stratēģisku nozīmi NATO. Tāpat tieši mūsu reģionā un mūsu ūdeņos saskaramies arī ar daudziem jauniem hibrīddraudiem, piemēram, zemūdens infrastruktūrai. Tāpēc saikne starp "Barencu un Baltiju" ir īpaši svarīga. Mums, kas vēsturiski esam skatījušies uz Ziemeļiem un Rietumiem, Austrumi un Dienvidi kļūst arvien nozīmīgāki. Tajā pašā laikā mūsu partneri Baltijas jūras reģionā arvien vairāk apzinās drošības politikas dinamiku Arktikā un ap Kolas pussalu.

Drošība un reālpolitika

Dziļa drošības politikas integrācija un cieši politiskie kontakti ļauj mums mācīties vienam no otra. 

Šī sadarbība ir padarījusi Baltijas valstis nedaudz ziemeļnieciskākas, savukārt mums vecajās ziemeļvalstīs ir nācis par labu kļūt nedaudz baltiskākiem un līdz ar to arī reālpolitiskākiem savā izpratnē par drošības politiku. 

Tā ir vajadzīga attīstība abām pusēm.

Gan šīs sadarbības intensitāti, gan to, kā tā ir piesaistījusi valstis ap mums, ilustrē, ka šajās dienās NB8 formātā sanāksmes notiek viena pēc otras. Aprīļa beigās mēs, ziemeļvalstu un Baltijas valstu ārlietu ministri, tikāmies Bornholmā kopā ar Veimāras grupu, t. i., Poliju, Vāciju un Franciju. Maija sākumā Oslo notika Apvienoto reaģēšanas spēku ("The Joint Expeditionary Force – JEF") dalībvalstu līderu sanāksme. Tajā piedalījās NB8 valstis, kā arī Apvienotā Karaliste un Nīderlande. Savukārt mēneša vidū Igaunijā notika arī Baltijas jūras valstu padomes ārlietu ministru sanāksme. Tajā vēlreiz tikās tās pašas astoņas valstis, kā arī Polija un Vācija, lai apspriestu šā foruma nākotni, ņemot vērā mūsdienu izaicinājumus.

Mūsu sadarbība ir praktiska un konkrēta. Darba kārtībā ir civilā drošība un gatavība ārkārtas situācijām, noturība pret ietekmes operācijām un hibrīddraudiem, atbalsts Ukrainai, cīņa ar Krieviju un tās ēnu floti, kā arī Arktikas jautājumi.

Kopā mēs esam stiprāki. Dažkārt saites kļūst vēl ciešākas, pārvarot sarežģītus apstākļus. Brālības saites veidojas krīzes situācijās. Tāpēc ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbība ir kļuvusi par iedvesmas un lielākas drošības avotu nākotnei.

Raksts pirmo reizi publicēts Norvēģijas laikrakstā "Dagens Næringsliv" 11.05.2025.