Visapkārt plaukst, zied un smaržo, tā vien gribas paturēt šo ziedēšanas reibumu, saglabāt auga burvību. Viens no veidiem, kā ziedēšanas aromātu iespējams iekonservēt, pārvērst garšā, ir pagatavot sīrupu.

Pirms kāda laika man bija noliedzoša attieksme pret sīrupiem, jo pārāk daudz cukura. Šķita, cukuroti vārot, visa zieda burvība pazūd. Taču jau pēc pirmajiem eksperimentiem sapratu – tā tik ir manta! Sīrups iznāk aromātisks un ar tīkamu garšu. Jā, salds, bet to taču nelieto diendienā. Kā teic mājražotāja un pirtniece Ligita Elksnīte no Aknīstes pagasta: “Ja apēdam kruasānu vai virtuli, tad netaujājam cukura daudzumu. Ziedu sīrupā ir ne tikai saldums, bet arī vērtīgums, dabas dota dāvana.”


Vecmāmiņu recepte


Ligitai Elksnītei sīrupu vārīšana sākusies nejauši. Reiz Aknīstes domes ļaudis viņai pavaicājuši, vai Ligita varētu pagatavot 120 dāvaniņas no augiem. Ligita piekritusi, piedāvājums izdevīgs. Taču ko gatavot? Viņai nebija daudz ārstniecības augu, tikai pašu vajadzībām. Ienākusi prātā vecmāmiņu recepte – sīrups no egles skujām, arī no aveņu un upeņu kātiem. Viss izdevies. Šis eksperiments bijis kā pamudinājums vairāk darboties ar augiem. Ligita sākusi gatavot dažādu ziedu sīrupus, reģistrējusies kā mājražotāja. 


“Var gatavot sīrupus no jebkuriem ziediem, protams, ja nav indīgi. Mana recepte ir visai universāla: augus apleju ar karstu ūdeni, lai nosedz, un vēl kādus piecus centimetrus pa virsu. Atstāju uz nakti ievilkties. Var mazliet piebērt citronskābi. Otrā rītā nokāšu, jo augi visu labumu jau ir atdevuši ūdenim. Izvilkumam pieberu cukuru – 60% izvilkuma, 40% cukura. Tad lēnu garu tvaicēju uz malkas plīts, neļauju uzvārīties. Tā katls divas trīs dienas stāv uz plīts un viegli mutuļo, kamēr ūdens pārtop sīrupā,” stāsta Ligita.