Betija, Alberto un 1957. gada "beibe"
Agri no rīta turpat pie vestibila mūs sagaida šoferis: puisis ap 40, svītrotā T kreklā. Viņam ir zināmi mūsu vārdi un istabas numurs. Hosē Alberto ir nedaudz uztraucies, jo baidījies, ka mēs varbūt neatnāksim. Teorētiski tā varētu notikt, jo kundzei zaļajā kostīmā neko neesam aizmaksājuši – pilna summa jāmaksā šoferim. Taču ir vēl viens uztraukuma iemesls – viņš nerunā angliski, tādēļ ir paņēmis līdzi māsīcu, kas varētu uzturēt saziņu. Dieszina, ko mēs par to teiksim! Un tā mēs iepazīstamies ar Betiju. Meitene izrādās īsts atradums: bagātīgā angļu valodā, kas Kubā nav bieži sastopama, viņa mums ir gatava stāstīt par jebko, ko iedomājamies pajautāt. Dienas gaitā uzzinām ne tikai vēstures pieturpunktus, kas, protams, visi ir saistīti ar revolūciju, bet arī galvenās nianses gan par valsts pašreizējo stāvokli, gan sabiedrības noskaņojumu.
Taču vispirms Betija lepni izrāda Alberto taksometru. Tas ir 1957. gada "Pontiac", un šodien mēs visu dienu brauksim ar šo "beibi"! Tā viņa saka, acīm starojot. Taisni vai grēks atzīties, ka īpašu retro auto neesam prasījuši. Alberto mašīnu mantojis no tēva, un viņi abi tajā ielikuši labāko, ko varējuši. Lai apliecinātu, ka pārvietošanās līdzeklis joprojām ir uzticams, tiek norādīts, ka automašīnai ir "Mitsubishi" motors. Taču īpaši Alberto lepojas ar vecajā pontiakā integrēto kondicionieri un elektris- kajiem logiem. Restaurācija tikusi veikta ar lielu mīlestību, auto mirdz un laistās, tomēr bez pietātes pret "nenozīmīgiem sīkumiem". Piemēram, durvju loga perimetra spīdīgā apdare braši piestiprināta ar prāvām krustiņa skrūvēm, kuru apaļās galvas nekautrīgi atklāj, ka šis auto vispirms ir pārvietošanās līdzeklis un maizes pelnītājs un tikai pēc tam greznumlieta.
Cukurniedru sula kokteilī
Betija un Alberto vairāku stundu ilgā brauciena laikā ir gatavi mums piedāvāt arī papildu pieturas punktus – ja vien mums par to ir kāda interese. Tā nokļūstam parciņā, kurā ierīkots tāds kā miniatūrs zoodārzs: divas hutijas – nutrijām līdzīgi radījumi, kas mēdzot arī kāpt kokos, prāvs papagailis un milzu zivs – aizlaiku lieciniece, kas tiešām izskatās pēc dzīva starpposma starp ūdens un sauszemes radījumu. Parka dziļumā ieslēpusies būdiņa, kā izrādās mazs bāriņš, kur šiverē pulciņš vietējo. Viņi ir gatavi parādīt tūristiem, kā tiek iegūta cukurniedru sula. Saišķis no lapām atbrīvotu stieb-ru novietots sētmalē, un mēs tiekam mudināti griezt sulu spiedi. Tek bagātīgi. Pēc mirkļa svaigi iztecinātā sula jau pagatavota kokteiļos (iepriekš gan pajautāts, vai mēs gribētu, jo kokteiļi nav par velti). Kamēr mēs baudām dzērienus, uzrodas trīs muzikanti, kas gatavi piešķirt pasākumam noskaņu sambas ritmos. "Jums par to nav obligāti jāmaksā," saka Betija. "Tikai, ja jums patika." Mums patika, un simbolisku dzeramnaudu iedot nav grūti. It īpaši – nu jau zinot, cik būtiski to ir saņemt šejienes cilvēkiem.
Pa ceļam Betija ir daudz ko pastāstījusi. Kādēļ Varadero ir tik tukši veikali? Kur iepērkas vietējie? Kādēļ cilvēki pulcējas baros pie bankām? To visu mēs gribējām zināt, un Betija mums skaidroja. Viņa mums atklāj, ka jau tā nabadzīgo valsti pēdējos gados smagi skāruši kovidlaika ierobežojumi: ienākošā tūrisma plūsma tikusi apturēta, bet atjaunojas ļoti lēni. Nelabvēlīgas Kubas tūrismam ir arī pret Krieviju vērstās sankcijas. Kopš revolūcijas, kad piecdesmito gadu beigās tika gāzta proamerikāniskā valdība un nacionalizēti kapitālistiem piederošie īpašumi, Kubas dzīve ritējusi ASV sankciju ēnā. Arī draudzība ar PSRS šķietamu labumu sniegusi vien neilgu laiku. Tikai sociālisma idejas izrādījušās apbrīnojami noturīgas. Droši, ka tās palīdzējusi uzturēt salas samērā lielā noslēgtība, kuras ietvaros aktīvi tiek izvērsta vispārēja valdošā režīma propaganda.
Vai jaunas revolūcijas priekšvakarā?
Mūsu jaunā gide revolūcijas vēsturi ir apguvusi teicami. Tiek citēts Fidels un Če, un viņu varoņdarbi, šķiet, sen pārgājuši mīta statusā. Tomēr pret pašreizējo valsts stāvokli un valdības lēmumiem viņa ir kritiska. "Man ir četrus gadus veca meitiņa," viņa atklāj. "Es mīlu Kubu, tomēr esmu nolēmusi, ka darīšu visu, lai pamestu šo valsti. Vēl nezinu, kad un kā tas notiks, bet es došos prom." Viņas lēmums sakņojas nesenajā pieredzē, kad kovidlaika nabadzības saasinājuma periodā iedzīvotājiem katru dienu uz vairākām stundām tikusi pārtraukta gāzes padeve un viņi nav varējuši pagatavot ēdienu. Turklāt jau tā mazās algas inflācijas ietekmē kļuvušas aizvien nevērtīgākas. Daudzi nav bijuši arī mierā ar kovida diktētajiem mājsēdes ierobežojumiem, un tauta izgājusi ielās. "Tās bija pirmās lielās tautas demonstrācijas kopš sociālistiskās revolūcijas," saka Betija.
"Arī es piedalījos. Mēs skandējām plaši pazīstamos revolūcijas saukļus. Bet tas, kā rīkojās valdība, šos protestus apspiezdama, ir nepieņemami. [Neskaitāmi aktīvisti tika apcietināti un atrodas cietumos joprojām.] Tajā brīdī es pieņēmu lēmumu emigrēt."
Viņa neslēpj, ka līdzīgs noskaņojums ir daudziem. Un, lai arī pēc protestiem Kubas valdība beidzot ir devusi zaļo gaismu atsevišķiem mazā biznesa veidiem, Betija netic, ka valsts dzīvē kaut kas varētu kardināli mainīties. "Te viss notiek pārāk lēni," viņa vērtē. Jāpaskaidro, ka vēl pavisam nesen, lai pārdotu auto, kubieši slēdza fiktīvas laulības, jo tikai tā bija iespējams mainīt mašīnas piederību. Tagad atsevišķos gadījumos ir atļauts privātīpašums – tev var piederēt māja vai mašīna. Turklāt tas ir arī pamats, lai varētu cerēt uz vīzas saņemšanu, piemēram, īsam izbraukumam uz Meksiku. Betija gan nekad dzīvē nav bijusi ārpus Kubas.
Kā nopelnīt valūtu
Pēdējos gados valdība mainījusi arī strādājošo atalgojuma sistēmu un cēlusi algas. Daudzi tagad saņem pat divreiz vairāk nekā iepriekš, tomēr tam ir nosacīts efekts, jo arī inflācija aug augumā, turklāt brīvā tirdzniecībā nav pieejamas pat vienkāršākās preces, kā pārtika vai sadzīves ķīmija. Tās par samērā nelielu samaksu iedzīvotāji var iegādāties pret taloniem, tomēr apjoms, kāds paredzēts vienam cilvēkam, ir nepietiekams, tādēļ papildus stāvēšanai garumgarās rindās pēc maizes, eļļas vai gaļas šķēles ļaudis ir spiesti meklēt arī citas iespējas, kā izdzīvot. Varianti dažādi – daudzus no tiem mēs atceramies no okupācijas gadiem. Strādnieki bez žēlastības zog no valsts: katrs ir gatavs iznest no savas ražotnes, ko vien būtu iespējams pārdot. Piemēram, alkohola tirdzniecība ir valsts monopols, tomēr ievērojami lētāk tas ir nopērkams melnajā tirgū. "No rokām" tiek pir-ktas cigaretes, našķi, ķīmijas preces un nežēlīgi uzcenots pus- legālais imports – galvenokārt no Meksikas ievestās viszemākās kvalitātes rotaļlietas, apavi un apģērbi. Tā kā zeme ir valsts īpašums, arī lauciniekiem ir ierobežotas iespējas izaudzēt pārtiku. Nelielā apjomā tas tomēr tiek darīts. Tāpat dažviet tirgo mājas vistu olas. Tomēr to cenas ir nesaprātīgas. Paliktnis ar 30 olām parasti nemaksā mazāk par ceturtdaļu valsts noteiktā atalgojuma. Ierobežotā apjomā pārtiku, sadzīves ķīmiju un higiēnas preces par krietni kosmiskām cenām tirgo valūtas veikalos, tomēr tur ir iespējama norēķināšanās tikai ar bankas kartēm. Un te arī atbilde uz jautājumu, kādēļ samaksu no ārzemniekiem vietējie par katru cenu cenšas saņemt valūtā un kādēļ cilvēki pulcējas pie bankām. Vietējie var tikt pie kredītkartes tikai tad, ja viņiem ir valūtas ienākumi: Kubas peso iemaksāt kartes kontā nav iespē- jams. Bet arī valstij valūta ir izmisīgi nepieciešama, tādēļ ir atrasts veids, kā paņemt no iedzīvotāju rokām.
Arī baudot "visa ietvertā" pasauli Varadero, ir iespēja nojaust, ka cilvēki šeit dzīvo nabadzīgi, tomēr mums prātā nav nācis, ka tik ļoti. Esam šokā!
Bet kā tad indiāņu ciemats un krokodilu ferma? Nekā īpaši. Krokodilus ēst un arī medīt Kubā ir aizliegts, un ferma vairāk ir tāds zoodārzs. Un arī indiāņi Kubā sen vairs nedzīvo: pāļu mājas izrādās viesnīca, kuras tuvumā ierīkota pastaigu taka ar dīvaina paskata skulptūrām, pāris suvenīru kioskiem un pustukšu ēstuvi. Pa mangrovju purva kanāliem ar laiviņu gan mūs nedaudz pavizina, tomēr redzēt dzīvu krokodilu tur nevarot bieži: lielākā daļa jau sen izmedīti.
Havanas kultūršoks
Miera mums, protams, nav, un kā nieres taukos ilgi peldēt nevaram arī pēc šīs dienu ilgās ekskursijas. Nolemjam doties uz galvaspilsētu Havanu, kas no Vara- dero atrodas 140 kilometru attālumā. Apsveram iespēju izmantot sabiedrisko transportu, kuru pēc viesošanās Varadero autoostā tomēr atmetam. Autobuss, lai arī par tā biļeti būtu jāmaksā vien deviņi eiro, izbrauc ap pusdienlaiku un ceļā pavada trīs stundas. Nolemjam, ka zaudēt dienu pārbraucienam vien neesam gatavi. Gribam braukt jau rīta agrumā. Tad nu atliek daudz dārgākā izvēle – taksometrs. Būs jāšķiras no 100 dolāriem.
Šoreiz mūsu taksists gids ir Pablo. Viņš stūrē slikti uzturētu valstij piederošu taksometru, kas nebūt nav antīks, un uzskata, ka runā vairākās svešvalodās: angļu un nedaudz itāļu. Viņam nav līdzi māsīcas. Savukārt mēs jau no pirmās saziņas saprotam, ka Pablo angļu vārdu krājums ir, maigi izsakoties, ļoti ierobežots. Uzzinājis, ka esam no Latvijas, viņš lietpratīgi nosaka: "Rus!" Pretoties nav jēgas – viņa valodas zināšanas neļaus saprast teikto. Turpmāko ceļu Pablo pie izdevības cenšas izrādīt mums ar Krieviju saistītos objektus un, protams, vēsturiskas vietas. Piemēram, mādams industriālu konteineru virzienā, vēsta: "Rus! Rus! Gas!" Bet pēc pāris kilometriem, rādīdams uz propagandas plakātu ar Če portretu, vērtē: "Če Gevara! Good!"
Havanā kā jau lielpilsētā mūs sagaida nedaudz blīvāka satik- sme un arī vairāk cilvēku. Pablo mūs ir jāved uz centram tuvo Neptuno ielu. Iebraucis lielpilsētā, viņš strauji piestāj, lai uzvaicātu garāmgājējiem ceļu. Jau drīz esam uz īstās ielas. Tikai… jo tālāk no centra, jo šausminošāka izskatās apkārtne. Daļa māju gan ir krāsotas košas, bet lielākoties var tikai minēt, pirms cik gadu desmitiem tas noticis. Kādreiz iespaidīgā arhitektūra prasmīgu restaurāciju nav pieredzējusi, kopš to nacionalizējuši komunisti. Blakus puslīdz uzturētām ēkām vīd grausti. Daudzos no tiem, kas vēl turas kopā, mitinās cilvēki. Pablo apstājas pie mājas ar divām lielām tukšu skatlogu acīm. Logi ir bez stikla. Blakus tiem – durvis ar caurumu roktura vietā. Tā esot mūsu viesnīca. Nē! Tas nav iespējams – internetā mītne izskatījās pavisam pieņemama! Viņš stumj mūs uz durvīm un gatavojas nākt līdzi. Mēs nedaudz minstināmies. Arī šaurās, stāvās kāpnes, vadu mudžekļi un sašķēlusies siena kāpņu telpā ir biedējošas, tomēr nolemjam apskatīt rezervēto mītni tuvāk. Pablo, izrādās, ir viena interese: viņš grib ar viesnīcnieku sarunāt, ka pēc trīs dienām – atceļā uz Varadero – viesnīcas īpašnieks palīdzēs mums sazināties un ņemt par taksistu tieši Pablo. Mēs gan tā neesam iepriekš vienojušies, bet lai nu būtu!
Tik dažāda, tik skaista
Mūsu istabas vēl nav gatavas, tādēļ mums iesaka iziet nelielā pastaigā. Uz ielas ir svelmaini, un rajons nešķiet sevišķi drošs, tomēr lielas izvēles nav… Leonardo (tā sauc viesnīcnieku) aicina mūs doties dažus kvartālus tālāk prom no centra, jo tur mākslinieku kvartālā esot Rumbas dienas svinības; vēlāk vakarā pasākumi būšot visā pilsētā. Nolemjam paklejot pa apkārtni uz labu laimi un, ja gadīsies, apskatīt arī Rumbas dienas ballīti. Jau drīz secinām, ka pat šeit, kur pirmajā brīdī esam piedzīvojuši īstu kultūršoku, ne visas ielas ir vienlīdz piemērotas pastaigām. Gadās, ka izdarām sliktu izvēli un nonākam īstā kloākā – netrūkst pat sabrauktu žurku. Citviet redzamas kvartāliem garas rindas – cilvēki tiešām tādās stāv pēc pārtikas. Pēc īsa klejojuma izlemjam tomēr uzmeklēt māk- slinieku kvartālu. Gluži kā sauktas uzrodas divas jautri čalojošas kubiešu meitenes, kas pašas mūs uzrunā: "Vai jūs uz rumbas ballīti?" Izdzirdušas, ka jā, viņas piedāvājas mūs pavadīt. Abas arī gatavojas turp doties, turklāt augumā sīkākā esot sambas skolotāja, kas dejas mācot jaunāko klašu bērniem. Šķiet interesanti, tādēļ uzturam sarunu. Mākslinieku kvartāls nav tālu, un, tiklīdz esam klāt, saprotam, ka esam slazdā. "Skatieties, kāds te krēsls un kāda še skulptūra – te viss ir "recycled" (no angļu val. – pārstrādāts) un "sustainable" (ilgtspējīgs)," dāmas rāda uz pārgrieztu čuguna vannu, kurā nu iespējams apsēsties, un uz tādu kā vardi – vides objektu no metāla stieņu atgriezumiem. Modes vārdi arī Kubā ir apgūti labi. "Nāciet, nāciet te iekšā – te jūs visu drīkstat apskatīt un fotografēt," viņas vedina tālāk. Topam pikti, jo mūsu izvēlētais pastaigas ritms ir izjaukts. Skaidrs, ka meitenes cenšas nopelnīt nedaudz valūtas, tomēr šī pieeja kaitina. Vēl pēc dažiem pagriezieniem "ap savu asi" samaksājam viņām simbolisku summu un dodamies prom no mākslinieku kvartāla.
Vakarā Rumbas diena turpinās Havanas centrā – netālu no Kapitolija ēkas, kas, starp citu, ir Vašingtonas Kapitolija kopija. Cilvēku pūļi liecina, ka pasākumam ir piekrišana. Ļaudis ir patiesi priecīgi, kaut arī nav tā, ka dejotu teju katrs. Savu māku izrāda daži jomas profesionāļi un arī vairākas vecāka gadagājuma kundzītes. Viena no viņām uz pasākuma vietu atripinājusies ar staigāšanas palīgierīci, kas viņai netraucē, viegli pieturoties, uzdejot.
Vēlāk dodamies pastaigā pa Sanrafaela bulvāri. Šī neapšaubāmi jau izsenis bijusi iepirkšanās iela. Par to liecina gan arhitektūra, gan masīvās granīta flīzes zem kājām. Arī mūsdienās Sanrafaela bulvārī ir daudz veikalu un vislielākajā blīvumā – valūtas veikali. Vienā no tiem ieejam, lai nopirktu zobu pastu. Maksātājs ir mans vīrs. Lai pirkums varētu notikt, viņam ir ne tikai jāparakstās uz POS termināļa čeka, bet arī jāuzrāda personu apliecinošs dokuments, kas tiek iegrāmatots biezā kladē.
Dienas noslēgumā ejam apskatīt Havanas vecpilsētu un nokļūstam vēl citā Kubā. Ēkas, kas ieskauj centrālo laukumu – "Plaza Vieja" – ir kvalitatīvi renovētas, ļaudis pilda kafejnīcas, apkārt valda sarunu murdoņa, bērni ālējas, skraidīdami ap strūklaku laukuma stūrī. Siltais vakars un pieklusinātās gaismas uzbur romantisku gaisotni. Havana, tu esi skaista! Un mums priekšā ir vēl vairākas dienas kopā ar tevi, bet pēc tam – vēl gandrīz nedēļa tirkīzzilā ūdens pludmalē!
KĀ BŪT GATAVAM KUBAI?
- Ceļojumam nepieciešama tūristu vīza. (Mēs pasūtījām pie tūrisma firmas ieteikta uzņēmuma, tādēļ nācās vēl samaksāt par piegādi.) Vīzas cena ~ 35 EUR. Piegāde ar DHL – 75 eiro.
- Pirms brauciena internetā jāaizpilda ieceļošanas deklarācija. (Kuba ir aizdomīga pret viedierīcēm, tādēļ deklarācijā tiek prasīts norādīt pat vienu telefonu vai portatīvo datoru, ja to grasies ievest. Tomēr, ja to atzīmē, pieprasa vēl papildu valsts iestāžu atļauju, tādēļ paļāvāmies uz interneta padomu "ievest savu privāto telefonu nelegāli". Viss izdevās veiksmīgi.)
- Jārēķinās, ka kubieši vēlēsies saņemt dzeramnaudu valūtā (eiro, ASV vai Kanādas dolāros). Mazākā papīra banknote ir dolāram. Vēlams tādas sagādāt ceļojuma ilgumam atbilstošā daudzumā.
- Norēķini ar bankas karti iespējami tikai atsevišķās vietās, tādēļ skaidru naudu vajadzēs. Dažviet darbojas bankomāti, bet kāda ir to pieprasītā komisija, nepārbaudījām.
- Cenas tiek uzrādītas dolāros, kas pēc Kubas kursa ir 1 USD = 1 EUR.
- Kubas peso kurss ir nestabils. Mūsu viesošanās laikā 1 eiro viesnīcā varēja samainīt uz 120–130 peso. Labs ielas maiņas kurss bija 150–160 peso. Kafejnīcās uzskatīja, ka 1 eiro ir 100 peso, bet dažkārt pat mazāk.
- Tā kā valstī ir pat vienkāršāko ikdienas preču deficīts, ieteicams jau pirms brauciena apgādāties ar pretiedeguma krēmiem, dvieļiem, kosmētiku, plāksteriem, medikamentiem u. c. Ja kaut kas no tā pietrūks, labākajā gadījumā nāksies krietni pārmaksāt, sliktākajā – būs jāiztiek bez nepieciešamā.
- Alkohola tirdzniecība ir valsts monopols. Rums valsts veikalā Kubā maksā tikpat, cik lielveikalā Rīgā. (Var riskēt un pirkt rumu melnajā tirgū, kur tas būs gandrīz uz pusi lētāks.)
- Arī cigāri ir valsts monopols. To cenas ir no aptuveni 5 EUR par vienu cigāru līdz pāri par 100 EUR. (Pērkot vairumā – cena par vienu var būt arī 3 EUR.) Uzskata, ka cigārus plaši vilto un pirkt tos melnajā tirgū nav droši. Te katrs var izdomāt savu metodi, kā tikt pie lētākiem cigāriem un neļaut sevi apkrāpt.
18 °C
