9 °C
Kalni mani sauc. Un, ja es neatbildēšu, to dziesma mani modinās katru nakti. Reiz tās bija Andu kalnu augstienes Peru un Bolīvijā un tumši zilā gaisma Talamankas kalnu grēdās Panamā un Kostarikā. Tad tie bija dižie Himalaji Dārmsalas reģionā Indijā vai Taizemes majestātiskās klintis. Arī Sīnāja pussalas tumšbrūno akmeņu valstība sauca manas pēdas pie sevis. Kad laiks doties, kalnu dziesma mani modina ik nakti… Līdz es saku – jā, jā, es nāku. Un tas notika atkal. Šoreiz tā bija Sjerranevada Beneficio kalnu grēdā.
Nolaidāmies Spānijas dienvidu lielpilsētā, senatnīgajā piejūras metropolē Malagā. Un jau tur saņēmām kalnu magnētisma devu. Bet mūsu mērķis bija nonākt vēl dziļāk kalnos. Mēs devāmies uz Rietumu pasaulē senāko un, iespējams, lielāko eksistējošu ekokopienu, sauktu Beneficio. Tā izveidota Sjerranevada kalnu grēdas majestātiskajā klintī un pakājē.
Lai nokļūtu Beneficio, ir aptuveni četras stundas jābrauc gar Vidusjūras Saules līci līdz Motrilai. Tālāk ceļš ved pusotru stundu augšup pa līkločiem līdz klinšu ieskautajai Orhivai. No turienes mums vajadzēja tikt uz mūsu apmetni uz kalna terases Beneficio ciemā.
Šajā reģionā vasara un savi +24 grādi turpinās līdz pat novembrim. Decembrī ierodas rudens ar dabas tik gaidīto lietu, dzestrām naktīm un zemākām temperatūrām kopumā.
Mēs apmetāmies mazā kalnu namiņā uz vienas no terasēm. Vienkāršā apmetne atradās kalnu klints vidusdaļā. Zem mums kokos bija noslēpies Beneficio hipiju ciemats, savukārt 3 h kāpiena attālumā virs mums slējās vēsturiskie baltie Kaņjara ciema mūri. Skatoties tālumā, skaidrā laikā varēja redzēt plašās Marokas zemes.
Hipiju ciematiņš Beneficio
Beneficio ir uzskatīta par lielāko funkcionējošo komūnu Rietumu pasaulē. 80. gadu beigās kāds labvēlis nodeva savas kalnu zemes īpašumu ļaužu rokās. Tas nozīmē, ka vēl līdz šai dienai gribētāji var nākt un uzsliet savu dzīves vietu un sākt bez atlīdzības tur dzīvot. Vienīgais noteikums, kas katram jauniņajam jāatceras – apmetni var celt tikai ar apkārt dzīvojošo kaimiņu piekrišanu.
Te nav tālruņa līniju, kanalizācijas sistēmu, gāzesvadu, nav transportlīdzekļu, nav ielu (tikai takas), nav atkritumu savākšanas, nav pasta pakalpojumu, veikalu un nav ciema karšu. Interneta savienojums ir vājš, elektrība no saules paneļiem pienāk tikai tiem, kuriem tādi ir. Ziemas laikā mākoņu dēļ elektrības pietiek dažām spuldzītēm un vienam telefonam.
Runā, ka uz vietas pastāvīgi Beneficio dzīvo aptuveni 200 ļaužu. Bet kurš gan to zina. Mēs te esam nonākuši ziemas mēnešos. Tāpēc dzīve te rit bez apmeklētāju un ciemiņu burzmas. Beneficio ielejā gar malu čalo kalna strauts. Tur arī lielākā daļa publisko māju. Ģimeņu mājā un bibliotēkā iegriežas tikai retais. Varenajā tipi katru vakaru rībina bungas. Un visur manāmi bērni, kuri ar Toma Sojera brīvību sirdīs dienas pavada spēlēs un izpētē.
Kaņjaras ciems
Tuvākais pārtikas veikaliņš bija vēstures smaržu apvītajā Kaņjaras ciemā. Viduslaiku ciems atrodas Sjerranevadas kalna korē, 1200 m virs jūras līmeņa.
Šis apvidus ir bijis apdzīvots kopš seniem laikiem, ir liecības par romiešu un pirmsromiešu apmetnēm apkārtnē. Viduslaikos tā bija svarīga stratēģiska vieta, robeža starp musulmaņu un kristiešu teritorijām.
Mana kompānija, apmeklējot veikalu, bija sešus gadus vecais gids un mana četrgadīgā meita. Veikala apmeklējums šajā kalnā kļūst par dienas piedzīvojumu. Olīvkoku audzes, alveju ziedu krāšņums, skudru izraktie ceļi. Kolektīvas kāpšanas piepūle ir mūsu fokuss. Kāju muskuļi atceras ritmu. Dienvidspānijas dižie milži pieņemas spēkā. Un mums noliektām galvām jākāpj to mugurās.
Sarunas ar kalniem
Augstienes apburta, runājos ar kalniem. Akmeņu krāvumi un pelēkbrūnie izaugumi liek apstāties apbrīnā. Mani bija pārņēmušas tādas pašas sajūtas kā trimdas dzejnieci Astrīdu Ivasku, kājojot Spānijas kalnu grēdas: “Nebeidzama akmeņu klinšu leja. Visnotaļ izbārstīti kādas izmirušas milžu cilts kauli. Milžu mājoklis ir šī ieleja, ne cilvēku.” (Pasaules pagalmos, A. Ivaska)
Esmu nonākusi milžu mājvietā, es domāju, ar savām īsajām kājiņām kāpdama augšup. Ja ne no akmeņiem kalti ar divām kājām un divām rokām, tad pašām klintīm ir katram sava un visiem arī vienota balss.
Kalnu milži bieži ir zaudējuši interesi par skudriņu-cilvēku mazo drāmu pilnajām dzīvēm. Viņi var būt arī augstprātīgi, visvareni, stipri, cieti un gandrīz nemirstīgi pret trauslo cilvēka mūžu. Akmeņu apziņas var arī sasalt draudīgās dusmās uz kniepadatas izmēra sugu. Par to, ka, ignorances un maldu pārņemti, viņi ar dinamītu spridzina akmeņu radus. Bet, ja ar viņiem parunā, viņus var atstāt ilgās pēc smalkajiem ķermeņiem, kas mīkstajos cilvēka audos mīt.
Un tad ir tā kalnu apziņas balss, viedie vectētiņi, kas sauc tos, kuri var sadzirdēt un atbrīvot karmiskos kalnu riteņus un zaigojošo enerģiju, kas reiz noglabāta dziļi cietajās kalvēs.
Kalni ir ideāla vide, kur kopā ar stihijām, vienkāršībā, tālu no ekrāniem un ikdienas, ieklausīties un tiekties pēc atklāsmes, pēc jaunas informācijas par savu ceļu un dvēseles savienojumiem.
Kāpjot akmens mūžības krāvumos
Meklēju malku, lai naktī būtu silti
Atveros un uzklausu
Saņemu, kas vajadzīgs iekuram
Atceros tavu vārdu
Starp ielejām
Svētais Dzīvības koks piepilda gaisu
Svētību plūsma abās rokās…
Rozmarīna smaržās ieskauta
Kā cerības nospiedums palieku
Gaišbrūnajā klintī
Atgādinot
Par to, kas reiz bija un atkal kas būs.
Būšana ar kalniem, tā ir tiekšanās pārdzimt, pieskarties mūžīgās kosmiskās plūsmas tecējumam. Atklāsmes vīzija ir mans aicinājums. Un mīlestības savienojums ir tā sajūta. Tā plūst caur mani kā Viņas mūžīgais mīlestības princips un Viņa gaismas dzidrā apziņa. Tā bija mana kalnu atklāsme.
Impēriju robeža
Kad tas bija saprasts un piedzīvots, bija laiks no mākoņu korēm nokāpt lielajos dārzos. Turpmāk dzīvojām viesu namā ar četrpadsmit kaķiem. Pāraugušās lavandās meklējām laimīgo vistu atstātās olas. Ar akmeņiem lauzām mandeļriekstu čaulas. Salvijas un timiāna krūmus apcirpa kazu ganāmpulki. Mēs baudījām sauso Dienvidspānijas gaisu. Citrusu spilgtās krāsu bumbas, vīnogas, granātāboli un hurmas – tas viss bija mūsu delikateses.
Atpakaļceļā ļāvāmies arī kultūrekskursijām. Sajutām Granadas vēsturisko spožumu – katoļu un musulmaņu impēriju sadursmes un daili arhitektūrā, kā arī kalnu dižo dabas ainavu.
