Patagonija cilvēka dzīvei un saimniekošanai nav tā piemērotākā vide – sausa, tuksnešaina stepe, neauglīga augsne, gandrīz nepārtraukts, spēcīgs vējš, kalni, akmeņi, klintis, vēss klimats, auksti ūdeņi. Kaut gan šis reģions aizņem apmēram pusi Argentīnas teritorijas, ne velti iedzīvotāju skaits uz pārējā valsts fona ir niecīgs – nepilni divi cilvēki uz kvadrātkilometru. Ko darīt ar zemi, kurā neko nevar izaudzēt un lāgā arī izganīt? Pareizi – jāattīsta tūrisms! Un tas Patagonijā pēdējos gadu desmitos notiek ļoti strauji, jo daba savā mežonīgumā šeit ir patiesi skaista. 

Kad pirms dažiem gadiem iepazināmies ar Peru dabas un vēstures skaistumiem, tūristiem domātas džungļu "brīvdienu mājas" saimnieks mums atzinās, ka ļoti labprāt apskatītu Eiropu, taču apzinās, ka nevarēs to atļauties, tāpēc reālāk ir aizbraukt uz Argentīnu, "jo tur ir kā Eiropā". 

Laikam tas bija pirmais impulss, kas pavedināja domāt par Argentīnu. Otra lieta bija interese par noslēpumaino Patagoniju, kas radikāli atšķiras no šīs valsts ziemeļdaļas. Protams, tūrisma piedāvājums Argentīnas Patagonijā ir krietni plašāks, nekā paspējām aptvert pusotrā nedēļā, taču lūkojām apskatīt vismaz slavenākos galamērķus. 

Piemērotākais ceļošanas laiks – gada sākums, jo tad dienvidu puslodē ir vasara. Kaut dienā saule silda, ir tieši virs galvas un pie Latvijas janvāra/februāra pieradušos var arī apdedzināt, gaisa temperatūra ir zem +20 grādiem un vakari ir vēsi. Īsta tumsa, vismaz vasaras periodā, ne Patagonijas dienviddaļā, ne dienvidpolam tuvajā Ušvajā tā arī neiestājas.