Tā gribētos dzidri saskandināt un novēlēt daudz laimes. Piezvanīt un nodziedāt: sveiks lai dzīvo! Vai apmainīties aktuāli zobainiem komentāriem kādā no soctīkliem. Izdzirdēt garo smējienu un noķert draiskos velniņus viegli piemiegtajā skatienā. 

20. jūlijā rakstniecei, dramaturģei, scenāristei, redaktorei un žurnālistei Monikai Zīlei (1941–2023) dzimšanas diena. 83. Otro gadu neklātienē ar jaunizdotajām un pārizdotajām grāmatām – "Mētelis ar sudrablapsu", "Naktsgrāmata", "Mana mīļākā nams", "Svešu tēvu grēki", "Vasaras namiņš", "Tase ar hibiska ziedu"...

"Pasaule man neko nav parādā..."

Cilvēki, kuru bērnība bijusi trūkuma un grūtību (īstu, ne izdomātu) pilna, iemācās novērtēt un izbaudīt ik smaidu, saules staru un labklājīga miera mirkli. Viņu atmiņas iegūst labsirdīgu gaišumu. Kad pirms trim gadiem tikāmies apaļās jubilejas intervijai, Monika pateica viedus vārdus: "Pasaule man neko nav parādā, es no tās neko negaidu un neko tai neesmu parādā. Man nav pretenziju."

Tajā reizē viņa daudz stāstīja par bērnību Petuškos Latgales nomalē. Par čaklajiem vecākiem un ģimenes mājas būvi, ko pārtraucis karš. Par tēvu, kurš, ziemā šķūtīs braucot, ielūzis ledū, pārsalis un iedzīvojies neārstējamā tuberkulozē. Par kara laikā dzimušo brālīti, kuru paņēma slimība, paralizēto vectēvu, krusttēva šūtajiem skolas zābaciņiem dažādās krāsās un četriem kilometriem cauri mežam... Par iznīcinošo kolektivizāciju un desmit rubļu gada izpeļņu, par māti un vecomāti, kuras gājušas darbos, galvu nepacēlušas. Klausījos un domāju: vienai ģimenei tik daudz sāpju...