Iejusties izdomātu vai reālu personu ādā – tāds ir mākslinieka mūžs uz skatuves un kino. Nupat Jaunā Rīgas teātra aktiera Kaspara Znotiņa lomu galerijai pievienojies dīkdienis un stipro dzērienu cienītājs Arnītis no jaunās spēlfilmas "Pansija pilī", kurai pamatā Anšlava Eglīša atmiņu romāns ar tādu pašu nosaukumu.
Nez ko par seriālu "Pansija pilī" teiktu grāmatas autors – var jautāt arī Kasparam Znotiņam, jo viņam bijusi tā izdevība iedzīvoties paša Anšlava Eglīša tēlā. Iestudējumu "Anšlavs un Veronika"*, kurā K. Znotiņš tēloja rakstnieku, veidoja Sanfrancisko Jaunais teātris pēc 2022. gada Dziesmu un deju svētku ASV rīkotāju pasūtinājuma. Līdz Latvijas publikai izrāde pēc Raimonda Staprāna lugas motīviem nonāca pērnvasar "Siguldas devonā" un tika parādīta divas reizes.
Seriālam paredzēts cits liktenis – nupat tā pirmās sērijas sākušas ceļu pa Latvijas kinoteātriem, taču filma radījusi interesi vēl pirms nonākšanas uz lielajiem ekrāniem – dažā labā bibliotēkā pieprasījums pēc Anšlava Eglīša romāna ir krietni pieaudzis.
Pēc filmas pirmo divu sēriju noskatīšanās nodomāju, ka kinodarba baudīšanai labāk iztikt bez romāna. Ko jūs teiktu tiem, kas ir lasījuši grāmatu, – ko gaidīt no filmas?
Filmā radīta diezgan dauzonīga atmosfēra – ja kāds ir redzējis Kusturicas** filmas, "Pansija pilī" ir kā mazs sveiciens viņa estētikai. Īsi sakot, būs gandrīz vai Balkānu mentalitāte, mūzika, jestrums, kas, protams, atrodams Anšlava romānā, bet tā nav veidota viens pret vienu saskaņā ar viņa darbu. Dažas scenārija līnijas ir piedomātas klāt, būs arī citāti no latviešu kino darbiem un vēl šāda un tāda spēlēšanās ar kino mākslas paņēmieniem.
Jūsu Arnītis filmā ir diezgan šiverīgs un ar patīkamu balsi atšķirībā no prototipa, par kuru autors raksta, ka viņam bijusi ļoti smalka un tik nelabi griezīga sievietes balss, ka, pirmo reizi to dzirdēdami, visi satrūkušies.
Kino tuvplānam tāda būtu par traku, un savu zemo balsi arī nedemonstrēju. Arnītī mēģināju atpazīt sajūtas, cilvēcisko tipāžu, kuru jau esmu saticis dzīvē, –vīrišķis, kas ir izdomas bagāts uz slinkošanas iespējām, bet vienlaikus viņu interesē arī izpriecas.
Viņš kļūst pat par Inciema pusmuižas īpašnieka dzejnieka Viktora Eglīša rīkotās balles sagādnieku.
Atšķirībā no grāmatas tipāža, kurš balli neorganizē, kino Arnītis ir apsviedīgāks, jo nojauš, ka tur pludos alkohols, kas ir viņa miesiska interese.
Vienkāršāk sakot, tapusi filma pēc Anšlava Eglīša romāna motīviem.
Arī Raimonds Staprāns, kad noskatījās mūsu izrādi "Anšlavs un Veronika", teica – nu tā nav mana luga, tad lieciet "pēc motīviem", jo būtu gribējis to redzēt kā kamerlugu, kur tikai divi aktieri risina savas attiecības.