14.4 °C
Kaut ko teikt uz atvadām ir jēga, ja esi cilvēku pazinis. Ar Albertu Belu esmu tikusies tikai vienu reizi, toties neparastā sarīkojumā – uzaicināju viņu uz pusdienām Mārtiņa Rītiņa restorānā "Vincents", kur bija pagatavots 'Corvus cornix' mielasts.
Entree
"Nekad dzīvē nebūtu iedomājies, ka ēdīšu vārnu," viņš noteica un ķērās nobaudīt pīrāgu, kuru pavārs bija izrotājis ar pāris putnu galvām. Tādi jau rakstnieki ir – sīki un smalki var atainot notikumus, kas radīti pašu iztēlē. Bels ar', aprakstījis lapu lapas, kā kurši ķēra putnus, sālīja mucās un ziemā ēda, pats nezinādams, kā tie garšo.
"Kādas muļķības! Kaut ko tik riebīgu mēs neesam darījuši," par kuršu izdarībām ar pelēkajām vārnām kādā televīzijas raidījumā sašutusi jauna studente. Pēc romāna "Cilvēki laivās" izdošanas deviņdesmito gadu beigās tieši šī epizode izsaukusi lielu neticību, taču Bels nebija ar pliku roku ņemams – vēl sešdesmitajos ticies ar vīru, kurš bērnībā piedalījies putnu ķeršanā.
Ja neskaita manu publikāciju "Latvijas Avīzē", mielastam palikuši tikai daži dzīvie liecinieki – aizsaulē gan šefs Rītiņš, pēc kura receptēm notika gatavošana, pats tolaik bija iegūlis slimnīcā un nevarēja būt klāt, gan vārnu mednieks Vilis Vizulis.
Plat principal
Skāde ir tāda, ka daudzi cilvēki nomirst – pērn kādā tīmekļa sarunā atzina rakstnieks.
Ir skāde un sāpīga, kad aiziet vecajie – tā gribas saukt vecļaudis, kas ar viediem vārdiem rāda ceļu jaunākiem.
Pārlasu vairākas viņa intervijas un piekrītoši māju ar galvu, nu varbūt gluži ne visam, protams.
Divas grāmatas Belu ietekmējušas visspēcīgāk – Bībele ar abām derībām un Latvju dainas. Par attiecībām ar Dievu pirms gada vēl nebija ticis skaidrībā, vēl nebija nodibinājis sakaru līniju ar Visaugstāko, lai gan dzīvē daudzkārt līdzējis izglābties atbalsts dogmā par viņa esamību un atziņā "mēs esam vienā un tajā pašā telpā un komunicējam". Vai arī baisajā 1967. gadā, kad uz Rakstnieku savienību atsūtītā čekas psihiatre romāna "Bezmiegs" autoru atzina par šizofrēniķi, kuram vajag piespiedu ārstēšanos, kamēr nav uzrakstījis ko līdzīgu? Dievam nāca talkā Rakstnieku poliklīnikas ārsts Ilmārs Lazovskis vai arī otrādi, un Bels palika pie pilna prāta, nevis tika nozāļots psihiatriskajā slimnīcā.
Viņš mudina no jauna mācīties dainas – ne jau kā pantiņus, bet lielajā tvērienā, filozofijā, kā latviešu vērtību krātuvi un enciklopēdiju.
"Cilvēkam, kas dzīvo dainu kultūrā, ir pavisam cita attieksme pret lielajām lietām – tādām kā nāve, mīlestība, tēvu zeme." Stambulas konvencija to priekšā nobāl!
Vārdi un domas materializējas darbos. 1988. gada 11. novembra rītā kopā ar aktieri Ēvaldu Valteru rakstniekam Albertam Belam bija uzticēts Rīgas pils Svētā Gara tornī uzvilkt Latvijas karogu – pirmo reizi pēc garajiem okupācijas gadiem. "Kāpēc es," jautājis Karoga grupas vīriem. "Vajadzīgs kāds, kurš noteikti atnāks." Todien pa ceļam uz pili plūdušas ļaužu straumes un gājēju sejās viņš nav redzējis baiļu.
Kad 1990. gada 4. maijā Latvijas Republikas Augstākās Padomes balsojumā izšķīrās mūsu valsts liktenis, deputāts Bels no tribīnes vairākkārt atkārtoja – pieprasu neatkarību Latvijai.
Esam neatkarīgi jau 34 gadus, bet tik daudz vēl darāmā. "Mūsu galvenā nelaime – mēs nevērīgi izturamies pret latviešu tautu. (..) Arvien retāk dzird vārdkopu "latviešu tauta". Taču tauta ir tūkstoš gadu laikā augstāku norišu un spēku radīts cilvēku kopums noteiktā teritorijā ar kopēju vēsturisku atmiņu un – galvenais – nākotnes vīziju. Tauta ir godā turama, bijājama, Dieva dota." Tā ir, rakstniek, tā ir, man atkal jāpiekrīt.
Dessert
"Šai vārnai nāk līdzi brīvības piesitiens!" pēc maltītes viņš teica uz atvadām. Vai nāve sniedz brīvību? Vai jaunu iespēju? "Es domāju, kā būtu, ja tagad varētu sapulcināt (Imantu) Ziedoni, (Ojāru) Vācieti, Māri Čaklo, Imantu Auziņu... Kas tā būtu par pasakainu muldēšanu!"
Kazi, izdosies tur, Visumā... un, kad viņi trieks uz nebēdu, piesēduši pie galda zemeslodes apaļumā, Rītiņš uz paplātes ienesīs putnu zelta apvalkā, kuru Bels slavēs, tāpat kā pirms desmit gadiem to darīja "Vincentā": "Pildījums izdevies burvīgs, ārkārtīgi laba konsistence, gaļas mīkstums trausls un tīkams, kas radīja jauktas garšas sajūtas ar franču ēdiena elementiem."
Bon appetit!
• Mielastā izmantoti franču valodas termini – uzkoda, pamatēdiens, saldais ēdiens un labu apetīti.
• Piemiņas rakstā lietoti citāti no Vijas Beinertes raksta "Baigi ellīgs latviešu stāstnieks" 2013. gada novembrī žurnālā "Mājas Viesis", portāla "LSM" publikācijas "Karoga grupai – 30" 2018. gada 9. novembrī un Artura Skuteļa sarunas ar rakstnieku Albertu Belu 2023. gada 5. oktobrī portālā "Delfi".
