Sarunā ar vēsturnieku, bijušo politiķi un tagad arī rakstnieku Ati Lejiņu ir kaut kas kinematogrāfisks – aiz loga piemājas dārzā smaga ābele pilnbriedā, kaut kur tālumā brīžiem par sevi atgādina dzīvīgās Rīgas ielas un aristokrātiskais meinkūns, noklausījies sev būtisko, no sava slēpņa izlien tikai uz sarunas beigām. Ata Lejiņa grāmata "Karavīrs un Guntiņa" ir palaista pasaulē, atvēršana nupat notikusi. Kāda ir sajūta pēc paveiktā darba?

Atis Lejiņš par to ir ilgi domājis, tas esot sācies, jau pirms grāmata devusies pie lasītāja – juties iztukšots un vientuļš. Jo viss, kas tajā uzrakstīts, nāk no iekšēji saprastā un pārdzīvotā. "Esmu lasījis arī teorijas grāmatas – kas tad īstenībā literatūra ir. Anglis Entonijs Bērdžs teica – ja rakstnieks neraksta dziļi no sevis, ko pats dzīvē ir piedzīvojis, tad tas nevar būt reāli un cilvēki manīs," bilst Lejiņš.

Reālisma rakstībai personīgā pieredze un pārdzīvojums noteikti palīdz.

Un tad arī nāk ārā. Sākumā es vispār nezināju, ko es tobrīd daru, vienkārši piesēdos un sāku rakstīt. Ko es dziļi pārdzīvoju, bija tas, ko man tētis teica Austrālijā, uzzinājis no diviem leģionāriem kādā saviesīgā vakarā, – ka piecdesmit latviešu puiši krita, kad francūži pārvaldīja savu koloniju Indoķīnā (mūsdienās Vjetnama). Šī traģēdija man ļoti iespiedās atmiņā, lai gan biju vēl jauns puika – 12, 13 gadi. Tas visu laiku vēlāk dzīvē iespiedies man dziļi, dziļi iekšā. Es pats armijā nebiju iesaukts. Kad Amerikā dzīvoju, pieteicos brīvprātīgi. Amerikāņi izdarīja stratēģisku kļūdu, domājot: ja komunisti pārņēma Vjetnamu, tad ies tālāk uz Austrāliju. Grāmatā es arī rakstu par kādu ģimeni Austrālijā – tā ir mana ģimene.