Kas notika pēc tam. Psiholoģiskā palīdzība būtu vajadzīga vismaz 2000 sievietēm

"Latvijas Avīzes" 15. septembra numura publikācijā "Trīs gadi pēc Annas Jansones nāves: kas mainījies?" aizsākām sāpīgu tematu, analizējot, kā Latvijā mainījusies situācija – vai sievietes pēcdzemdību depresijas gadījumā tagad var saņemt valsts apmaksātu palīdzību un kāda tā ir.

5122 eiro vienai ģimenei gadā

No augusta tiek īstenots vēl kāds projekts, proti, "Vecmātes – ģimeņu partnerības programma", kuru koordinē Valsts kanceleja sadarbībā ar Latvijas Vecmāšu asociāciju, to īsteno programmas klīniskā vadītāja Šarlote Narele. Projekts tiek finansēts no Eiropas Sociālā fonda un, kā skaidroja Valsts kancelejā, plānotās programmas izmaksas ir 5122 eiro vienai ģimenei gadā.

Programmā paredzēts līdz 2027. gada jūlijam iesaistīt 200 sieviešu līdz 24 gadu vecumam. Jaunas topošās māmiņas, pat piecpadsmitgadīgas un jaunākas, kuras gaida savu pirmo bērniņu, sākot no sešpadsmitās grūtniecības nedēļas līdz divdesmit astotajai grūtniecības nedēļai. Tās ir sievietes, kurām ir kādas veselības problēmas vai sociālas ikdienas grūtības un kurām ir dota iespēja saņemt vecmātes vizītes bez maksas. Viņas var pieteikt savu dalību programmā "www.bernsaug.gov.lv". Programmas viens no mērķiem ir, lai topošā māmiņa, kurai ir problēmas, neieslīgtu pēcdzemdību depresijā, un, ja tomēr ir radušās psihoemocionālas problēmas, palīdzēt tās novērst.

"Vecmātēm tas ir pilnas slodzes algots darbs. Katra vizīte ir stundu ilga un katrai vecmātei paredzētas divdesmit klientes visos Latvijas reģionos, kas jāapmeklē vienu vai divas reizes nedēļā līdz brīdim, kamēr mazulis sasniedz divu gadu vecumu. Latvijas Vecmāšu asociācijas mājaslapā internetā tika izsludināta vecmāšu pieteikšanās. Proti, ka tiek meklētas vecmātes ar bakalaura grādu, angļu valodas zināšanām un citām prasmēm, kas nepieciešamas profesijas standartam. Martā notika intervijas ar apmēram divdesmit vecmātēm, kas bija pieteikušās šīm vakancēm, un rezultātā izvēlējāmies desmit no viņām. Mēs strādājam pirmo mēnesi un esam jau uzņēmušas četrpadsmit klientes. Sieviete var būt arī no pārtikušas ģimenes, viņai viss dzīvē šķitis kārtībā, bet, kad aprunājas dziļāk, tad mēs saprotam, ka ir pārdzīvota vardarbība vai trauksme, depresija vai kādas citas saslimšanas, kas ir iemesli tam, lai viņu uzņemtu programmā un palīdzētu nodrošināt veselīgu grūtniecību un bērna attīstību, kā arī veicinātu stabilu, drošu vidi ģimenē jau no pašiem pirmsākumiem," pastāstīja Šarlote Narele.

Piedalīties šajā programmā vēlējušās krietni vairāk par pieminētajām četrpadsmit topošajām māmiņām, bet pirmo reizi, tiekoties ar jauno sievieti un viņu izvaicājot, tiekot izsvērts, kurai sievietei tiešām reāli šī programma varētu palīdzēt. Pētījumi un pieredze citās valstīs, piemēram, Apvienotajā Karalistē, Kanādā un Amerikas Savienotajās Valstīs uzrādot, ka savlaicīgs un regulārs atbalsts jaunajām māmiņām ar līdzīgām programmām būtiski uzlabojot gan mātes, gan bērna veselību.

Ja tiks konstatēts, piemēram, pēcdzemdību depresijas risks, tad vecmāte sazināšoties ar konkrētās personas veselības aprūpes speciālistiem – ginekologu un ģimenes ārstu. "Mūsu pieredze rāda, ka pārsvarā ģimenes ārsti zina, kā šādās situācijās rīkoties un ir ieinteresēti palīdzēt," novērojusi programmas īstenotāja Narele.

"Mēs runājam arī par viņas emocionālo labsajūtu un to, kā viņa jūtas grūtniecības periodā un vēlāk, kad bērniņš ir jau rokās," laikrakstam "Jēkabpils Laiks" stāsta Laura Bareika, kura ir ģimenes vecmāte Latgalē. "Mēs nenākam vērtēt to, kā viņa dara – pareizi vai nepareizi. Mēs nākam viņu atbalstīt un sniegt palīdzīgu roku. Ja mēs jūtam, ka ir nepieciešama psihologa palīdzība, tad mēs to arī piedāvājam pašai māmiņai, un, ja viņa vēlas, tad arī šīs konsultācijas tiek nodrošinātas."

Dati nav iepriecinoši

Trīs gadu laikā kopš Annas Jansones nāves beidzot Latvijā ir precīzi dati, cik daudz sieviešu cieš no pēcdzemdību depresijas. Rīgas Stradiņa universitātes un Rīgas Dzemdību nama veiktajā pētījumā, kas īstenots no 2024. gada maija līdz 2025. gada maijam un bijis vērienīgākais par pēcdzemdību depresijas atpazīšanu, aprūpes un ārstēšanas uzlabošanu mūsu valstī, secināts, ka no pēcdzemdību depresijas cieš gandrīz katra piektā jaunā māmiņa (18%) un ka šie rādītāji ir par 50 procentiem augstāki nekā Rietumeiropas valstīs (12,9%) un nedaudz pārsniedz Austrumeiropas vidējos rādītājus (16,6%).

"Latvijā caurmērā ir 13 tūkstoši dzemdību gadā, tas nozīmē, ka tās ir 2000–2200 sievietes, kurām būtu vajadzīga palīdzība," 

secina projekta vadītājs profesors Elmārs Rancāns, RSU Psihiatrijas un narkoloģijas katedras vadītājs, un uzsver, ka līdz pat 2025. gada sākumam Latvijā neesot bijis precīzu datu, cik daudz sievietēm ir pēcdzemdību depresija. Taču Nacionālā veselības dienesta dati uzrāda citu ainu. Uz "Latvijas Avīzes" jautājumu, cik sievietēm pēcdzemdību periodā pēdējos divos gados ir diagnosticēta depresija, seko atbilde, ka 2024. gadā – 51 jaunajai māmiņai, bet 2025. gadā – 52 sievietēm. NVD datus uzskaitot pēc noteikta diagnozes koda. Līdz ar to pēcdzemdību depresiju varot identificēt atsevišķi, ja medicīniskajā dokumentācijā tai ir norādīts atbilstošs diagnozes kods. Tātad šie skaitļi atklāj, ka pēcdzemdību depresija pēdējos divos gados ir ārstēta tikai 0,4% sieviešu.

Profesors Elmārs Rancāns saka – pētniekus satrauc fakts, ka trīsdesmit procentiem sieviešu, kurām tikuši konstatēti sākotnēji depresijas vai trauksmes simptomi, atteikušās no turpmākas konsultācijas vai neesot bijušas sasniedzamas padziļinātai psihiatra konsultācijai. Četrdesmit procentiem šo jauno māmiņu depresijas simptomi sasnieguši slimības līmeni.

Gada laikā visām sievietēm, kuras pēc dzemdībām apmeklēja ginekologu Dzemdību nama ambulatorajā nodaļā, ticis novērtēts, izmantojot speciālu anketu, vai viņām ir kādi depresijas simptomi, kas būtu kaut cik vērā ņemami.

E. Rancāns: "Tās sievietes, kurām bija vērā ņemami simptomi, tika aicinātas uz attālinātu interviju ar psihiatru. Tas bija nepieciešams tādēļ, lai noskaidrotu, vai šīm sievietēm ir pēcdzemdību depresija vai pēcdzemdību trauksme, vienlaikus ārsti ļoti rūpīgi viņas iztaujāja par visiem iespējamiem riska faktoriem. Iegūstot datus, varējām izdarīt secinājumus un tie nebija iepriecinoši, jo gandrīz katrai piektajai sievietei, kura ieradās ambulatorajā vizītē, bija klīniski nozīmīga depresija."

Neapzinās savas emocionālās problēmas

"RSU pētnieku grupa iepazinās ar datiem, kas parāda, cik daudz jauno māmiņu vēršas pēc psiholoģiskās palīdzība Rīgas Dzemdību namā vai Nacionālā psihiskās veselības centra ambulatorajā nodaļā ar diagnozi pēcdzemdību depresija. Tie bija tikai daži desmiti sieviešu. Diemžēl jāatzīst, ka liela daļa sieviešu neapzinās savas emocionālās problēmas. Par to liecina kaut vai šāds fakts: kad viņas aicināja pieejamā laikā pieslēgties attālināti sarunai ar psihiatru, apmēram trīsdesmit procenti atteicās no šīs iespējas vai arī daudzas reizes pārcēla sarunas laiku. Četrdesmit procentiem jauno māmiņu, kuras atteicās no intervijas ar psihiatru, bija obligāti vajadzīga šāda konsultācija depresijas dēļ. Atliek vien secināt, ka viņas neapzinās, cik riskanta gan viņas, gan bērna veselībai ir pēcdzemdību depresija," saka psihiatrs E. Rancāns. Viņš vērš uzmanību, ka depresijai nav viena konkrēta iemesla, tā varot skart jebkuru sievieti. Pētījuma dati liecinot, ka šim riskam pakļautas tās jaunās māmiņas, kurām bijuši dzemdību sarežģījumi, miega traucējumi pirms dzemdībām, jau agrāk konstatēti psihiski traucējumi, trauksme, depresija, arī tās, kuras izjutušas izteiktu stresu grūtniecības laikā, kurām bijis emocionāls atbalsta trūkums no partnera vai tuviniekiem. Tās sievietes, kurām bijušas grūtības pieņemt savu mātes lomu vai zema pārliecība par sevi, neapmierinātība ar pēcdzemdību aprūpi, kā arī gados vecākas māmiņas. Esot starptautisku pētījumu dati, ka pat ķeizargrieziens palielinot varbūtību saslimt ar pēcdzemdību depresiju.

Sieviete arī pati varot pamanīt, ka viņai ir depresijas simptomi, aizpildot testu, kas ir publicēts internetā mājaslapā "www.depresija.lv". Elmārs Rancāns sacīja, ka šo mājaslapu katru dienu apmeklējot 400–500 cilvēku, un no tiem, kuri izpildot šo testu, septiņdesmit procentiem tas esot pozitīvs, tātad tiek konstatētas pazīmes, kas liecina par depresiju. Šo testu varot izmantot arī pēcdzemdību depresijas noteikšanai. Atbildot uz deviņiem jautājumiem, nekavējoties parādīsies atbilde, ir vai nav konstatēti depresijas simptomi un vai tiek rekomendēts vērsties pēc palīdzības.

Simptomi izzudīšot paši no sevis

Bet kādēļ sievietes vilcinās vērsties pēc palīdzības? Daļa no pētījumā padziļinātās intervijās aptaujātajām dalībniecēm atzinušas, ka paļaujas uz saviem spēkiem un sagaida, kad simptomi izzudīšot bez profesionālās palīdzības. Lūk, piemēram, ko sievietes teikušas pētījumā. "No mātēm tiek sagaidīts, ka viņas būs stipras. Viņām ir jāsaprot, ka tas ir tikai pagaidām un ar laiku viss pāries." "Zemapziņā es sev saku, ka varu ar to tikt galā pati un ka es tam tikšu cauri. Man bija grūti pieņemt palīdzību pat no apkārtējiem cilvēkiem. "

Viens no iemesliem, kāpēc nav meklēta palīdzība, bijušas arī grūtības nodrošināt bērna pieskatīšanu vai bailes atstāt bērnu cita cilvēka aprūpē: "Mums īsti nebija nekāda atbalsta – ne man, ne manam vīram. Kamēr citiem ir vecmāmiņas, draugi vai radinieki, mums nebija neviena. Mums nebija arī auklītes, jo mēs nesen bijām pārcēlušies uz citu pilsētu un mums nebija iespēju tādu atrast. (..) Mans vīrs trīs stundas dienā pavada ceļā uz darbu, tāpēc es divdesmit četras stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā esmu viena mājās ar bērnu."

Kāda sieviete norādījusi, ka pat neesot apsvērusi iespēju atstāt zīdaini tik agrā vecumā: "Es vēl nevēlos atstāt savu bērnu pie kāda cita, jo man joprojām bērns jābaro ar krūti. Es mēģināju meitai dot piena maisījumu, bet viņa to nepieņēma, tāpēc es vienkārši nevarēju bērnu atstāt, pat ja kāds būtu pieejams, kas pieskata."

Lai gan diagnozes noteikšanas laikā tika sniegta informācija par psihiatriskā atbalsta iespējām, vidēji divas no piecām sievietēm, kuras minēja finansiālus šķēršļus, neesot zinājušas, ka psihiatram iespējams piekļūt bez maksas. 

Papildus finansiālām grūtībām sievietes norādījušas uz garām gaidīšanas rindām pie garīgās veselības aprūpes speciālistiem: "Manas ģimenes ārsts man pastāstīja par bezmaksas psiholoģiskās palīdzības konsultācijām. Es piezvanīju, bet gaidīšanas rinda bija sešus mēnešus gara."

Tika minēts arī garīgās veselības aprūpes speciālistu trūkums ārpus pilsētām: "Ar bērnu būtu bijis jābrauc daudzus kilometrus, un es pati nebraucu ar automašīnu, tāpēc nokļūšana līdz Rīgai būtu radījusi papildu stresu."

Pie ārsta jānokļūst desmit dienu laikā

NVD vērsa sieviešu uzmanību uz to, ka grūtnieces un sievietes pēcdzemdību periodā ir noteiktas kā prioritārā pacientu grupa, kam pakalpojums jānodrošina desmit dienu laikā no pieraksta.

Šā gada 1. augustā ārpus prioritārās kārtas atbilstoši ārstniecības iestāžu sniegtajai informācijai par rindu garumiem uz valsts apmaksātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem vidējais gaidīšanas laiks visā valstī pie psihiatra ir astoņdesmit dienas, bet pie psihologa – 87 dienas.

Profesors E. Rancāns skaidroja, ka pēcdzemdību depresija parasti parādās, tikai sākot no sestās līdz astotajai nedēļai pēc bērniņa piedzimšanas un līdz pat bērna gada vecumam. Pētījuma ietvaros ir veikta divu starptautisku pēcdzemdību depresijas skrīninga instrumentu pielāgošana Latvijai. "Līdz šim mūsu valstī nebija neviena depresijas skrīninga instrumenta, kurš būtu specifiski pielāgots depresijas simptomu smaguma novērtēšanai," skaidroja E. Rancāns.

Pētījumā noskaidrots arī sieviešu viedoklis par vienu no iespējamiem problēmas risinājumiem – par modeli, kas palīdzētu savlaikus atpazīt, kam nepieciešama palīdzība, un to arī sistemātiski nodrošināt. Profesors E. Rancāns informēja, ka pasaulē šis modelis esot sevi jau labi pierādījis. Tajā sadarbojoties ģimenes ārsti, ginekologi, vecmātes un psihiatri, savlaikus nodrošinot katras sievietes vajadzībām nepieciešamo aprūpi. Latvijā šāda aprūpes sistēma nekad neesot bijusi. Pētījuma ietvaros aptaujātās sievietes atzinīgi novērtējušas piedāvāto modeli un sniegušas vērtīgus ieteikumus.

E. Rancāns: "Šī pētījuma ietvaros mēs nevis uzšuvām kleitu un teicām māmiņām: tagad jums būs to nēsāt, bet mēs šo kleitu viņām parādījām. Mēs viņām parādījām videoklipu, kurā tika atainota tā palīdzības sistēma, kas sievietēm būtu nepieciešama un lai šajā sistēmā viņas nepazustu, kā arī uzdevām jautājumu: ko jūs par to domājat? Vai jums tas patiktu, vai tas būtu tas, kas varētu jums palīdzēt? Mēs tādā veidā ieguvām informāciju. Mēs piedāvājām pētniecībā iesaistīt digitālo apliecību, ko esam gatavi izstrādāt un pielāgot māmiņu vajadzībām, lai viņas varētu monitorēt savu veselības stāvokli un būtu sasaitē ar aprūpes sistēmu, kur nonāktu uzmanības centrā. Esam pieteikuši lietotni divās kārtās valsts fundamentālajiem un lietišķajiem pētījumiem. Pirmajā gadā saņēmām augstu vērtējumu, bet finansējums netika piešķirts. Šogad startējām otro reizi ar uzlabotu versiju un gaidām rezultātu."

Problēmas atklāj, komunicējot ar visu ģimeni

Kamēr Latvijā pētnieki runā par tādu mediķu sadarbības modeļa ieviešanu, kas ļautu operatīvi atpazīt pēcdzemdību depresiju un tikpat operatīvi arī jaunajai māmiņai palīdzēt, tikmēr reģionos viss darba smagums šajā ziņā gulst uz ģimenes ārstu pleciem.

Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas (LLĢĀA) vadītājs Ainis Dzalbs, kurš ir arī ģimenes ārsts Staļģenē, uzskata, ka traģiskais Annas Jansones gadījums licis vēl vairāk pievērst sabiedrības un ģimenes ārstu uzmanību šai problēmai. Ģimenes ārstiem salīdzinājumā ar citiem speciālistiem ir tā priekšrocība, ka viņi aprūpē visu ģimeni – gan jaundzimušais, gan arī māmiņa ir viņu uzraudzībā.

"Ejot regulārajās vizītēs un redzot piedzimušo bērniņu, mēs vienmēr pavaicājam, kā jūtas viņa vecāki un kāds ir viņu veselības stāvoklis. Tādā veidā, komunicējot ar ģimeni, mēs pamanām un bieži atklājam arī psihoemocionālās problēmas. 

Tiesa, ir situācijas, kad paciente noliedz, ka šādas problēmas pastāv, jo tās viņai ir grūti atzīt un pieņemt. Reizēm paciente atklāj, ka negrib, lai citi uzzina, ka viņa jūtas vāja. 

Ja mums ir tiešām klīniski pamatotas aizdomas par pēcdzemdību depresiju, mēs tomēr sievieti nosūtām pie psihiatra, kurš novērtēs psihoemocionālā stāvokļa smagumu," pastāstīja LLĢĀA vadītājs.

Daktera A. Dzalba praksē bijušas pēcdzemdību depresijas ar pašnāvības mēģinājumiem pēcdzemdību periodā. Sākumā licies, ka ar sievieti, kurai piedzimis bērniņš, viss ir labi, bet tad strauji palicis sliktāk, diezgan ātri iestājusies noslēgšanās sevī, pārmetumi sev, miega traucējumi, izteikts nemiers un ir bijuši arī paškaitējumi, vēnu bojājumi līdz akūtai psihiatra palīdzībai un hospitalizācijai.

"Kopumā pēc traģiskā Annas Jansones gadījuma daudz vairāk uzmanības tiek pievērsts jauno māmiņu psihoemocionālajai veselībai, sarunām par to. Arvien vairāk mēs apzināmies, ka psihiskā veselība ir ģimenes medicīnas neatņemama sastāvdaļa," uzskata Ainis Dzalbs.

Taču joprojām Latvijā pēcdzemdību depresijas atpazīšanas siets ir "ar ļoti lielām acīm" un, kā atzina profesors E. Rancāns, daudzas sievietes tam izkrītot cauri, jo trūkst ģimenes ārstu un pārējo speciālistu sadarbības.

Vecmātes vizīte mājās

• Vai valsts apmaksātā psiholoģiskās palīdzības sistēma ir pietiekama pēcdzemdību periodā?

Nacionālais veselības dienests skaidro, ka pašlaik valsts apmaksāta psiholoģiskā un psihoterapeitiskā palīdzība nav izveidota kā atsevišķa, tikai sievietēm pēcdzemdību periodā paredzēta programma. Sievietes pēc bērniņa piedzimšanas var saņemt valsts apmaksātu psiholoģisko un psihoterapeitisko palīdzību vispārējā kārtībā, ja ģimenes ārsts vai psihiatrs, izvērtējot pacientes veselības stāvokli un sūdzības, konstatē šādas palīdzības nepieciešamību.

Pilotprojekta "Vecmātes mājas vizīte" ietvaros tiek veikts arī depresijas riska novērtējums (ne diagnosticēšana), izmantojot speciālu starptautisku testu, kas ir pielāgots Latvijai. Testam ir skalas vērtības, kas norāda, vai sievietei ir atsevišķi depresijas simptomi, viegla, vidēji izteikta, vidēji smaga vai smagi izteikta depresija. To dara ne tikai pilotprojektā iesaistītās vecmātes, bet arī ginekologi un vecmātes, kas iesaistītas grūtnieču aprūpē. Tests tiek aizpildīts sešas līdz astoņas nedēļas pēc dzemdībām. Ārsti un vecmātes pēc testa veikšanas un rezultātu iegūšanas var atbilstoši reaģēt un, identificējot riskus, nosūtīt sievieti pie psihiatra turpmākai terapijai. No 1. jūlija, izmantojot šos testa rezultātus, kas parāda ir vai nav sievietei pēcdzemdību depresija, tiek uzsākta statistikas datu vākšana.

"Arī tēviem ir vajadzīga palīdzība, bet tā iztrūkst"

Psihoterapeite Diāna Zande.

Foto: Ieva Lūka/LETA

Diāna Zande, psihoterapeite, kura 2015. gadā Latvijas Universitātē aizstāvējusi doktora disertāciju par depresijas simptomiem vecākiem grūtniecības laikā un pēc dzemdībām, sociālo atbalstu un zīdaiņa temperamentu: "Pēdējos gados jaunajiem topošajiem vecākiem par depresijas problemātiku ir pieejama plašāka informācija, turklāt tā tiek nemitīgi atjaunota. Arī vecmātes un ārsti tiek mudināti runāt ar sievietēm grūtniecības laikā par pēcdzemdību depresiju. Pastāv gan jautājums: vai viņi to dara? Daļa noteikti dara, bet daļa, visticamāk, to ignorē. Bet katrā ziņā tas ir aktualizēts, tas vairs nav jautājums, par kuru nerunā. Informācija un zināšanas ir svarīgākais, jo tad cilvēki saprot, kas ar viņiem var notikt un vai viņi var saņemt adekvātu palīdzību. Tiesa, ir jāiegulda darbs, lai to saņemtu. Pirmkārt, sievietei pašai ir jāmeklē palīdzība, un tai ir jābūt pieejamai relatīvi ātri, nevis pēc pieciem mēnešiem. Otrkārt, pediatriem, ģimenes ārstiem, ģimenēm, kaimiņiem jābūt informētiem un saprotošiem par jauno māmiņu un tēvu emocionālo labklājību. Vai, piemēram, pediatrs pajautā vecākiem, kā viņi jūtas, vai vēro viņus? Tas, ka mēs kaut ko zinām, nenozīmē, ka mēs kaut ko darām. Bet šie procesi, lai kā mums gribētos, nav ieviešami vienā pusgadā ar direktīvām un Ministru kabineta noteikumiem. Ļoti nopietni jastrādā pie katra indivīda domāšanas veida, vērtībām, rīcības... Ne jau tikai depresija skar jaunos vecākus, ir arī citi traucējumi. Es joprojām pārstāvu viedokli, ka arī tēviem ir vajadzīga palīdzība, bet tā nemitīgi iztrūkst."

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".

 

MAF 2025

Foto: #sif_maf2025

#SIF_MAF2025

#kasnotikapectam