Pētniekiem tā ir mīkla, kā Zilaiskalns latviešu apziņā ieguvis mītiskas svētvietas auru.

Teiksmainajā Valmieras novada Kocēnu pagasta Zilajākalnā noslēgušies arheoloģiskie izrakumi, kas ritēja šovasar un pērn rudenī. Tajos nav konstatēts nekas tāds, kas liecinātu, ka Zilaiskalns ir sena kulta vieta, kā to pieņemts uzskatīt. Speciālisti teic, ka būtu atsevišķa pētījuma vērts izsekot, kā latviešu apziņā vispār radies mīts par šīs vietas īpašo nozīmi.

Kalna virsotnē agrāk slējās tagad jau demontētais ugunsnovērošanas tornis, tagad tur būvē skatu torni, taču šajā vietā atrodas arī sena kapsēta. Arheologi atraduši un nosūtījuši izpētei 75 indivīdu skeletus vai skeletu daļas, kas datētas ar 17. gadsimtu. Apbedītie bijuši vienkārši apkārtējo apdzīvoto vietu ļaudis. "Nav ne augstmaņi, ne šamaņi," komentē SIA "Arheoloģiskā izpēte" vadītājs Oskars Ušpelis. 

Kristīga kapsēta

Par to, ka kalna virsotnē atrodas ar laika posmu starp 16. un 18. gadsimta pirmo pusi datējama kapsēta, bija zināms sen. Izrakumi tur iepriekš veikti arī 1874. un 1973. gadā. Arheologs Ušpelis lēš, ka kopējais gadu gaitā konstatēto apbedījumu skaits ir ap simtu, kas padara Zilokalnu par vienu no visvairāk pētītajām Jauno laiku lauku kapsētām Vidzemē. Zināms, ka apbedījumi uzieti arī ap 1982. gadu, kad kalnā betonēja pamatus novērošanas tornim, bet, kas ar tiem toreiz noticis, nav skaidrs, jo tad būvnieki aizbildinājušies, ka ceļ turpat, kur iepriekš bijušas koka torņa konstrukcijas, tāpēc nekāda arheoloģiskā uzraudzība acīmredzot nav veikta.

Pateikt, cik plašu areālu kapsēta savulaik "apkalpojusi", nav iespējams, jo nav plašāku pētījumu par Zilākalna apkaimes apdzīvotību senatnē – muižām un zemnieku sētām. Šobrīd kalna pakājē esošais strādnieku ciemats radies 20. gadsimta 50. gadu beigās. Apkaime droši vien atradusies attālo Rubenes vai Dikļu baznīcas draudzes teritorijā.